Viedoklis

Pirms 80 gadiem valsts izgāja cīņā ar pārliecību par Uzvaru

© Sputnik / Sergey MelkonovUzvaras piemineklis Rīgā
Uzvaras piemineklis Rīgā - Sputnik Latvija, 1920, 23.06.2021
Atsauksim atmiņā kaujas laukos kritušos, ievainotos, noslepkavotos, verdzībā aizdzītos, koncentrācijas nometnēs ieslodzītos, spīdzinātos, nomocītos, nošautos un pakārtos. Atkārtosim vēlreiz: Uzvaras vārdā nestie upuri nav bijuši velti.
…Izskanēja kodētais vārds "Dortmunde", un tēraudā mirdzošais, smagais, drausmīgais vācu agresora trieciens gāzās pār miegainajiem ciemiem, pilsētām, laukiem, mežiem, pļavām – visām mājām, kurās gulēja mūsu tuvinieki, mūsu vecmāmiņas un vectētiņi, mūsu mammas un tēti, atgādināja Jeļena Karajeva portālā RIA Novosti.
Trieciens gāzās pār viņiem. Pār mums. Pār mums visiem. Pār mums pirms 80 gadiem gāzās viss toreizējās kontinentālās "apvienotās Eiropas" spēks.
PSRS uzbruka vērmahts, ko atbalstīja gan Francijas mašīnbūve, gan Norvēģijas tēraudlietuves. Šautenes rokās ņēma beļģu SS bataljoni, gaisā pacēlās rumāņu aviācija. Hitleriešu oficieri pavēles deva arī horvātu vienībām.
Karaspēkiem līdzi gāja prese. Hitlerisko propagandas mašīnu pulcēja tikpat rūpīgi kā tankus un lidmašīnas.
Uzvaras karogs Berlīnē, 1945. gads - Sputnik Latvija, 1920, 22.06.2021
Viedoklis
Otrā pasaules kara mīti un leģendas
Jozefs Gebelss savā radio uzrunā uzsvēra, ka "1941. gada 22. jūnijā Eiropa nolēmusi dot pretsparu boļševistiskajai Padomju Krievijai".
Berlīne nešaubījās par to, ka izcīnīs uzvaru.
Tikai "krievu atbilde" nebija ilgi jāgaida.
Tā izskanēja Konstantīna Simonova, ne sirmā rakstnieka-frontinieka, bet karstasinīgā, 25 gadus vecā "Sarkanās zvaigznes" kara korespondenta piezīmē.
Simonovs ieradās Rietumu frontē piecas dienas pēc Lielā Tēvijas kara sākuma. Vēlāk, savos memuāros viņš atcerējās robežsardzes virsnieka vārdus: "Man ir ziņas, ka visi manējie uz robežas gājuši bojā. Kāvās līdz pēdējam cilvēkam, gāja bojā visi. Mana ģimene arī ir tur, pie Grajevas. Sieva, divi bērni, mamma un māšele. Visi, kas man ir šajā pasaulē, visi ir tur."
Mazliet vēlāk, 29. jūnijā viens no plāna "Barbarosa" izstrādātājiem, ģenerālis Galders savā dienasgrāmatā ierakstīs: "Ziņas no frontes apstiprina: krievi visur cīnās līdz pēdējam cilvēkam."
Protams, priekšniecībai Galders sūtīja triumfālas ziņas.
Vēlāk Simonovs piezīmēja: "Lai ko tur daži no viņiem vēlāk, pēc kara, rakstītu, neviens no viņiem, protams, pat domu nepieļāva, ka Austrumu frontē "pilnībā sakautā" Padomju armija reiz ieies Vācijas teritorijā."
Reiha ģeneralitātes vērtējumu pamatā bija Eiropas valdību un tautu uzvedība 1940. gada maijā, kad piecu nedēļu laikā pie nacistu kājām krita Nīderlandes karaliste (kapitulēja 14. maijā), Beļģijas karaliste (28. maijā) un, visbeidzot, Francija (17. jūnijā).
Britu ekspedīcijas korpuss bēga no Dinkerkas, vērmahta zaldāti iesoļoja Eiropas valstu galvaspilsētās. Eiropieši nepretojās.
Партизаны в разведке, 1941 год - Sputnik Latvija, 1920, 11.05.2021
"Nāvīgi ienīda ienaidnieku": partizānu kustība Latvijā Lielā Tēvijas kara gados
Patīkama pastaiga pa skaistām vietām, gards ēdiens, labs vīns un uzvarēto viesmīlība – tā vērmahta acīs izskatījās karš Rietumeiropā.
Mūsdienās "pacifisma" un "nekadvairisma" piekritēji stāsta, ka "šī asiņainā pieredze" (sic!) palīdzējusi Eiropai apvienoties, pārvarot "agrāko nepatiku" valstu starpā, padarīt kontinentu "miermīlīgu".
Asiņaina pieredze bija, taču to guva un glabāja PSRS. Tās pilsoņi samaksāja augstāko cenu par savas valsts un Eiropas atbrīvošanu – par katru zemes pēdu.
Padomju karavīri nesa ziedus pie Štrausa kapa Vīnē, bet vērmahts nomīnēja Puškina kapu.
Trīs gadus mēs gaidījām, kad tiks atklāta otrā fronte, un, kad sabiedroto uzbrukums Ardenā sāka noslāpt, kad Čērčils faktiski lūdza Staļinu palīdzēt, Sarkanās armijas virspavēlnieks par astoņām dienām pārbīdīja Vislas-Oderas operāciju (no armijas plānu viedokļa tā ir vesela mūžība), bet lēmums par Sarkanās armijas uzbrukumu Polijā tika pieņemts dažu stundu laikā.
Nacisti turēja blokādē Ļeņingradu, varoņpilsētas iedzīvotāji veda savus mirušos bērnus uz kapsētu uz ragaviņām, bet Berlīnes komendants ģenerālis Berzarins jau pēc Uzvaras vakcinēja mazos Berlīnes iedzīvotājus un izdeva rīkojumu, ka vācu bērniem savlaicīgi jāsaņem piens.
1418 kara dienas – lūk, kādu attālumu pārvarējusi padomju tauta, nesot ne tikai brīvību, ne tikai nodzēšot krematoriju krāsnis Maidanekā un Osvencimā, ne tikai glābjot Krakovu no pazemojuma, Drēzdenes galerijas dārgumus – no appludināšanas, bet arī iedēstot cilvēcības un humānisma vērtības.
Tās pašas, ko pragmatiskā Eiropa nekavējoties ekspropriēja un nosauca par "savām kopīgajām vērtībām".
 Фотография Комбат Макса Альперта, 1942 год - Sputnik Latvija, 1920, 08.05.2021
Foto
Apšaudes, blokāde, nāve un Uzvaras karogs: Lielais Tēvijas karš fotogrāfijās
Eiropa atļāva sevi atbrīvot un kaismīgi apsolīja urbi et orbi "Nekad vairs!". Un tūlīt iesaistījās citos karos.
Tā karoja ar neatkarības piekritējiem Ziemeļāfrikā un Rietumāfrikā. Tā karoja Indoķīnā.
Pēc tam pienāca Dienvidslāvijas kārta (cīņa ar "Miloševiča diktatūru un serbu tirāniju"; visas šīs frāzes mēs atceramies).
Vēl desmit gadus vēlāk pienāca Ukrainas kārta.
Tur – ar absolūti skaidrām aprisēm – vispirms tika īstenots pirmais mēģinājums sakurināt karu, pēc desmit gadiem – otrais. Gan pirmajā, gan otrajā mēģinājumā, gan 2004. gadā, gan 2013. un 2014. gadā, protams, tika radīta arī naida atmosfēra – pret "citiem".
Tāpat kā Dienvidslāvijas konflikta laikā, galvas pacēla nacistu atbalstītāji, bet hitleriešu pakalpiņi un kara noziedznieki kļuva par "brīvības un neatkarības cīnītājiem", "glābējiem no Krievijas ietekmes".
Atcerēsimies Pavlova nama aizsardzību Staļingradā. Viens pats vads 58 dienas sargāja vienu vienīgu namu. Ilgāk nekā vērmahts pastaigājās pa kontinentālo Eiropu, tagad apvienotu un "pacifistisku".
Apliecināsim (vispirms – paši sev), ka mēģinājumi noniecināt mūsu senču, mūsu tuvinieku, mūsu līdzpilsoņu varoņdarbu, nosmērēt to ar stāstiem par "miljoniem izvarotu vāciešu", par "trofeju ešeloniem", par "nozagtām mākslas kolekcijām" – tie ir centieni iznīdēt mūsu kopīgo ģenētisko kodu. Izmaiņas pat vienas vienīgas šūnas struktūrā var novest pie vēža.
Aptversim beidzot, ka visi bļāvieni par "Krievijas militārismu" ir vienīgi skaudībka pret valsti, kas paveikusi neiedomājamu un neredzētu varoņdarbu – salauzusi mugurkaulu nacismam, samalusi gandrīz trīs ceturtdaļas tā militārā spēka, kura priekšā ceļos metās visa kontinentālā Eiropa.
Atsauksim atmiņā kaujas laukos kritušos, ievainotos, noslepkavotos, verdzībā aizdzītos, koncentrācijas nometnēs ieslodzītos, spīdzinātos, nomocītos, nošautos un pakārtos. Atkārtosim vēlreiz: Uzvaras vārdā nestie upuri nav bijuši velti.
Mēs esam dzīvi, pateicoties viņu upurim. Šodien to ir grūti iedomāties.
Mūsu atmiņa, mūsu sēras ir tapušas par kopīgu obelisku viņiem visiem.
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала