https://sputniknewslv.com/20210509/Vini-bija-sajusma-kadu-iemeslu-del-tiek-nomelnoti-padomju-karaviru-varondarbi-15638091.html
"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi
"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi
Sputnik Latvija
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas... 09.05.2021, Sputnik Latvija
2021-05-09T18:06+0300
2021-05-09T18:06+0300
2021-05-09T17:58+0300
viedoklis
psrs
hitlers
sarkanā armija
uzvaras diena
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/1366/61/13666172_0:43:3487:2004_1920x0_80_0_0_04821036726de9dc74986d8e6a35ffe2.jpg
Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs. Nesalīdzināmi zaudējumiRunājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks."Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku."Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."Atzina visā pasaulē Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi."Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā."Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."Spēks ir patiesībā Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt."Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām."Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.
https://sputniknewslv.com/20200521/Cehija-atteikusies-atdot-Krievijai-marsala-Koneva-pieminekli-13769310.html
https://sputniknewslv.com/20200504/Krievijas-AM-publicejusi-dokumentus-par-Berlines-atbrivosanu-13671195.html
https://sputniknewslv.com/20190509/Krievijas-aizsardzibas-ministrija-publice-unikalus-fotouznemumus-11516390.html
https://sputniknewslv.com/20210107/Vermahts-okupetajas-teritorijas-jaunaka-izvarota-meitene-bija-9-gadus-veca-14975105.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
psrs, hitlers, sarkanā armija, uzvaras diena
psrs, hitlers, sarkanā armija, uzvaras diena
"Viņi bija sajūsmā": kādu iemeslu dēļ tiek nomelnoti padomju karavīru varoņdarbi
Faktu izkropļošana, cīņa ar pieminekļiem un centieni noliegt Sarkanās armijas vadošo lomu uzvarā pār fašismu – pēdējos gados Rietumi visiem spēkiem pūlas mazināt PSRS nopelnus Hitlera režīma sakaušanā.
Aizviel lielāks skaits Eiropas valstu cenšas sagrozīt vēsturi un atbīdīt otrajā plānā padomju tautas varoņdarbus. Kāpēc tā? Ko darīt? Par to materiālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs. Runājot par PSRS lomu un ieguldījumu uzvarā pār fašismu, paskatīsimies uz skaitļiem. Lielā Tēvijas kara periodā pret Sarkano armiju vienlaikus darbojās 190-270 teicami apmacītas divīzijas.
Četru kara gadu laikā Vācijas-PSRS frontē bija likvidētas 607 vērmahta divīzijas. Pretinieks neatgriezeniski zaudēja vairāk nekā 8,5 miljonus cilvēku, kopējie zaudējumi pārsniedza 10 miljonus karavīru un virsnieku. Citas antihitleriskās koalīcijas valstis visas kopā sakāva 176 vācu divīzijas.
Mobilizācijas mērogi PSRS, padomju pilsoņu vēlme un gatavība nosargāt Dzimteni atstāj iespaidu ne tikai uz vēsturniekiem. Jau pirmajā Lielā Tēvijas kara nedēļā ieročus rokā ņēma 5 300 000 cilvēki.
Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs sarunā ar RIA Novosti atgādināja, ka Sarkanā armija sastapās ar triecienu, ko deva trīs ceturtdaļas Vācijas un tās sabiedroto spēks.
"Kopā ar vērmahtu cīņās gāja itāļu, ungāru un rumāņu armijas, somu, slovāku un horvātu spēki, SS franču, beļģu, flamandiešu leģioni un tā tālāk, - viņš atzīmēja. – Pat tad, kad rietumvalstis 1944. gada jūnijā atklāja otro fronti, divas trešdaļas divīziju – lielākā daļa vērmahta – karoja pret PSRS."
Sarkanā armija salauza mugurkaulu vācu kara mašīnai, sagādāja tai nelabojamus zaudējumus. Mjagkovs pieminēja Staļingradas kauju, kurā tika likvidēts vairāk nekā pusotrs miljons vērmahta kareivju un virsnieku. Pie tam arī padomju spēki cieta kolosālus zaudējumus – vairāk nekā 1,1 miljonu cilvēku.
"Aptuveni tajā pašā laikā notika cīņa pie Alameinas, ko Rietumu historiogrāfija šodien uzskata par svarīgāko un izšķirošo Otrā pasaules kara epizodi, - piebilda vēsturnieks. – Salīdzinājumam: briti toreiz zaudēja 13-15 tūkstošus kareivju, 35-40 tūkstošus – vācu un itāļu spēki. Vai kauja pie Midvejas atola 1942. gada vasarā. Japāņu flote zaudēja četrus aviācijas bāzes kuģus, ASV – vienu. Japāņi zaudēja trīs tūkstošus cilvēku, amerikāņi – dažus simtus. To nevar ne salīdzināt ar notikumiem PSRS-Vācijas frontē."
Pie tam, turpināja vēsturnieks, iepriekš PSRS vadošo lomu hitleriskās Vācijas sakaušanā atzina Rietumu militārā un politiskā vadība. Piemēram, ASV prezidents Franklins Rūzvelts paziņoja, ka par pašiem nozīmīgākajiem un izšķirošajiem Otrā pasaules kara notikumiem jāpateicas PSRS.
Vēstulē Staļinam viņš Sarkanās armijas uzvaru un "paša spēcīgākā ienaidnieka" sakaušanu nosauca par episku un lielisku. Staļingradas iedzīvotājiem un aizstāvjiem viņš nosūtīja godarakstu, kurā pauda sajūsmu par drosmi, pašaizliedzību un gara spēku, kas apturēja "uzbrukuma vilni".
Lielbritānijas karalis pavēlēja izgatavot un pasniegt dāvanā īpašu zobenu ar gravējumu "Staļingradas pilsoņiem, izturīgiem kā tērauds, no karaļa Georga VI par britu tautas dziļas sajūsmas zīmi".
Mjagkovs atgādināja arī to, ka Rūzvelts ne vienu vien reizi uzsvēra, ka militārā tehnika un produkti, kas tika piegādāti Maskavai uz lendlīzes noteikumiem, kara iznākumu ietekmēja vien nenozīmīgi.
"Rietumu līderi saprata, ka krievi paši rada vēsturi un spēj patstāvīgi sakaut Hitleru un atjaunot savu valsti, - uzsvēra Mjagkovs. – Lielā mērā arī šī iemesla dēļ tika atklāta otrā fronte. Rietumos saprata: ja krievi vieni atbrīvos gan savu valsti, gan visu Eiropu, angļi un amerikāņi paliks tukšām rokām."
Jau kopš vācu uzbrukuma PSRS vadība lūdza sabiedrotos atklāt otro fronti un sākt karadarbību pret Vāciju Rietumeiropā. Taču ASV un Lielbritānijas valdības kavējās, aprobežojoties ar spēku izsēdināšanu Ziemeļāfrikā.
"Kamēr viņi gatavojās atklāt otro fronti – no 1942. gada jūnija līdz 1944. gada 6. jūnijam, PSRS-Vācijas frontē dzīvības zaudēja vairāk nekā 5 miljoni Sarkanās armijas karavīru un virsnieku, - norādīja Mjagkovs. – Taču PSRS būtu uzvarējusi karā arī bez otrās frontes. Protams, citā laika periodā, būtu lielāki zaudējumi. Tomēr lielākā daļa kara vēsturnieku uzskata: PSRS būtu uzvarējusi. Par to liecina skaitļi un fakti."
Pat aukstā kara laikos padomju ērā bija grūti iedomāties, ka nopietnu Rietumu vēsturnieku un zinātnisko līdzstrādnieku aprindās kāds būtu apstrīdējis PSRS izšķirošo lomu uzvarā pār Vāciju. Bet šodien viss ir otrādi: baltais kļuvis melns, melnais – balts. Staļinam pārmet Otrā pasaules kara sākšanu, "līķu gāšanu pār ienaidnieku", apgalvo, ka bez lendlīzes Sarkanā armija nebūtu spējusi uzvarēt.
"Un tikai drosmīgais kareivis Raiens, ko glābj pazīstamajā Holivudas filmā, izrādās, atbrīvojis visu Eiropu, - stāstīja vēsturnieks. – Krievija pašlaik saskaras ar smagu ideoloģisko un ekonomisko spiedienu. Tas atgādina 30. gadus, kad PSRS bija ielenkta cietokšņa stāvoklī: Vācija atklāti uzstājās pret mums, gribēdama sagrābt teritorijas, citas rietumvalstis veicināja Hitlera agresiju."
Mjagkovs ir pārliecināts: tādos apstākļos, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, Krievijai ir jāieņem aktīvāka uzbrukuma pozīcija. Tāpat jāatgādina Eiropas valstīm, ka to teritorijā savulaik pastrādāta virkne smagu noziegumu pret veselām tautām.
"Piemēram, uzdot jautājumu par ukraiņu, baltkrievu un ebreju genocīdu no Polijas puses Rietumukrainas un Baltkrievijas teritorijā, kas turpinājās līdz pat 1939. gadam, - precizēja Mjagkovs. – Koncentrācijas nometnē pie Belostokas pabija tūkstošiem cilvēku, viņi dzīvoja šausmīgos apstākļos, pārcieta nežēlīgu ņirgāšanos. Bet visa Eiropa pirms kara un kara gados faktiski apvienojās zem nacistiskās svastikas. Pat neitrālā Zviedrija piegādāja Vācijai ogles, bet Šveice glabāja nacistu naudu. To vajag apspriest, arī Eiropas Parlamentā."
Lai nu būtu, kā būdams, vēsturisko faktu apzināta izkropļošana turpinās. Pie tam zaimo apbedījumus, nojauc pieminekļus padomju karavīriem – Eiropas atbrīvotājiem. Īpaši aktīva ir Polija un Baltijas valstis. Ar dažādiem ieganstiem tiek iznīcināta simtiem tūkstošu sarkanarmiešu piemiņa, kuri atdevuši dzīvību par eiropiešu brīvību. Piemēram, negaidot noskaidrojas, ka skulptūra bojā kāda parka ainavu vai apdraud garāmgājējus.
2017. gadā Polijā pieņēma grozījumus likumā par komunisma propagandu. Tagad pašvaldību pienākums ir nojaukt padomju monumentus. Runa ir par aptuveni 230 pieminekļiem Sarkanās armijas karavīriem visā valstī. Memoriālos ansambļus bieži sagrauj ar gluži barbariskām metodēm. 2017. gadā Tščankas pilsētā Polijā, pārkāpjot visas juridiskās normas un starptautiskos līgumus, tika nojaukts padomju karavīru brāļu kaps-mauzolejs. Krievijas vēstniecība Polijā vēsta, ka valstī palikušas aptuveni 100 memoriālās būves.
2017. gadā Lietuvā nojauca pieminekli padomju aktīvistiem, ko 1946. gadā nogalināja "meža brāļi", gadu vēlāk – padomju karavīriem-atbrīvotājiem veltīto monumentu. Prāgas pilsētas dome 2020. gadā demontēja maršala Ivana Koņeva pieminekli – viņš 1945. gadā komandēja spēkus, kuri atbrīvoja Prāgu. Šādu piemēru skaits pieaug.
Neatpaliek arī eiropieši un ukraiņi. Piemēram, nesen Ļvovā deemontēja 30 metrus augsto granīta stēlu, kas tika uzstādīta 1970. gadā par godu Ukrainas atbrīvošanai no fašistiem. Atsevišķus tā elementus izvietos muzejā "Terora teritorija". Ukraiņu nacionālisti vairākkārt nesodīti apzaimojuši karavīru pieminekļus. Piemēram, vairākas reizes ar krāsu aplēja un pat mēģināja nojaukt skulptūru pie ģenerāļa Vatutina, Kijevas atbrīvotāja, kapa vietas.
