RĪGA, 11. marts — Sputnik. Somu krievvalodīgais portals gazeta.fi publicējis sarunu ar Latvijas komponistu Raimondu Paulu. Tā ir ļoti interesanta: Pauls reti piemin tādas tēmas sarunās ar Latvijas medijiem. Sputnik publicē interesantākos sarunas fragmentus.
"Krievu" vakcīna
Var jau, protams, pasmieties, kamēr pandēmija nav skārusi tevi pašu. Tomēr daudziem smiekli nenāk ne prātā. Manam paziņam plaušas izrādījās skartas gandrīz visā pilnībā, un ļoti ātri. Un kad tam visam vēl klāt piejaucas politika... Viņi, redz krievu vakcīnu neņems, jo tā ir krievu. Kāda man daļa, kur izstrādātas zāles, kas izglābs manu dzīvību. Man vajadzīgas zāles, tāpat kā mana dzīvība. Man ir vienalga, kur izstrādātas efektīvas zāles – Ķīnā, Amerikā vai Krievijā.
Telekanālu aizliegšana
Politiķi Latvijā nesen aizliedza Krievijas telekanālus. Ziniet, es skatos Maskavas televīzijas pārraides. Un skatīšos. Tāpēc, ka ar Maskavu saistīta visa mana jaunība. Daudzi mani kolēģi jau sen ir veci. Daudzi kļuvuši par atmiņām. Bet man personīgi atmiņas par 80. gadiem šķiet brīnišķīgas.
Spēlējām, ko gribējām
Muzikālā izglītība padomju laikā bija vienreizēja. Konservatorijas Maskavā vai Ļeņingradā – vienkārši super. Ne velti tas laiks mums devis izcilus mūziķus. Es pārsvarā runāju par klasisko mūziku. Ar estrādi bija dažādi. Tur valdība iejaucās: te viņi kaut ko aizliedza, te atļāva. Ar ko bija saistīti tie viņu lēmumi... Velns viņus zina. Bet mēs viņiem nepievērsām uzmanību: lai ko viņi mums aizliegtu, savos pagrabos mēs spēlējām, ko gribējām.
Visockis un "Žigulis"
Padomju mākslinieku un rakstnieku periods Jūrmalā bija tik interesants. Jā, priecājās, atpūtās, iedzēra. Bet daiļrade bija... Ziniet, kas vienreiz gadījās ar Visocki? Kad viņi kopā iedzēra, vienam māksliniekam pienāca pavēste, par to, ka pienākusi viņa rinda uz "Žiguli". Rinda ir klāt, bet naudas nav. Un tad Visockis izgāja pludmalē. Bet pirms tam taisni restorānā uz papīra gabala uzrakstīja sludinājumu, ka būs Visocka koncerts. Pēc tam izgāja pludmalē un pāris stundu laikā savāca to naudu. Un nekādu producentu.
Mācījās Amerikā, strādā veco ļaužu namā
Abas mazmeitas mācījās Amerikā. Lieliska izglītība. Valodas. Vai zināt, kur viena no viņām strādā? Veco ļaužu namā. Kopj vecīšus. Pati nolēma... Es viņai vēl mēģināju iestāstīt: "Tu vispār aptver, kas tas par darbu?" "Nē, es esmu izlēmusi." Visa viņas izglītība un iespējas strādāt ministrijā vai kaut kādā pārvaldē viņai neko nenozīmēja. Viņa lepojas ar to, ka izsitusi 120 eiro pensiju kaut kādai vecmāmiņai. Un tā vecmāmiņa raudāja, kad pirmo reizi savās vecumdienās saņēma 120 eiro pensiju.
Vecāki
Lielākā loma manā dzīvē bijusi maniem vecākiem. Viņiem nebija nekāda sakara ar mūziku. Es brīnos, kā viņi vispār piespieda mani mācīties mūziku. Bet māsa kļuva par mākslinieci. Arī – pateicoties viņiem. No kurienes vecākiem bija šī tieksme pēc mākslas? Tēvs taču bija strādnieks no 13 gadu vecuma. Mamma – no laukiem. Pateicoties šiem vienkāršajiem cilvēkiem, esmu kļuvis par to, kas esmu tagad. Mēs dzīvojām ļoti vienkārši. Ubagi nebijām, tomēr sadzīve bija pieticīga.
Kara bērni
Acis man izglāba viens padomju kara ārsts, šķiet, majors. Kā tas atgadījās?
Nu, kara laika bērni. Kad padzina no Rīgas vācu armiju, daudz kas palika nesprādzis. Viena meitene atrada kaut ko līdzīgu pildspalvai. Atvēra to, bet tā uzsprāga. Zaudēja vairākus pirkstu. Tādas lietas tīšām izmētāja. Bet mēs atradām lādiņu, sasitām to, nolikām uz plīts un sākām skatīties... Un kā pēkšņi viss uzliesmoja... Bet mēs tak skatāmies. Man bija smags sejas apdegums.
Pilsētā jau bija Sarkanā armijā. Tas majors mani paķēra un nosmērēja seju ar kaut kādu dzeltenu smēri. Viņiem tā bija, jo karā uguns bija daudzu ievainojumu iemesls. Tikai pēc tam sapratu, kā pārbijusies bija mana mamma. Majors atstāja viņai to smēri, un viņa man tikai smērēja un smērēja seju. Pēc dažiem mēnešiem es pats vilku nost no sejas mirušo ādu. Viss nogāja. Un vēl ilgi sejas āda palika zila, tiklīdz kļuva vēsāks.
Tēvs dzimis Vladimirs, kļuva par Voldemāru
Es tikai nesen no dokumentiem uzzināju, ka mana vecmāmiņa bija krieviete. Es zināju, ka viņa bija pareizticīgā, taču to, ka viņa bijusi krieviete, nezināju.
Un paskatieties, cik interesanti... Mans tēvs dzimis Vladimirs. Māsa – Olga. Brālis, kurš gāja bojā pie Narofominskas, - Vasilijs. Viņi visi bija krievi. Manu tēvu no Vladimira par Valdemāru pataisīja tikai 30. gados. Vectēvs, kuru sauca toreiz populārajā vārdā – par Ādolfu, gāja luterāņu baznīcā, bet vecmāmiņa Aleksandra – pareizticīgajā. Tātad mans tēvs pirms latviskošanas pēc dokumentiem bija Vladimirs.
