Radioaktīvās, ķīmiskās un bioloģiskās aizsardzības Kara akadēmijas poligonā Kostromā meitenes mācās ne tikai šaut un pārvaldīt sarežģītu tehniku, bet arī izdzīvot piesārņotā vidē. Par sievietēm ar uzplečiem, viņu ieročiem un cīņu ar radiāciju portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Tas jums nav nekāds "kalašņikovs"!
No pirmā acu uzmetiena Radioaktīvās, ķīmiskās un bioloģiskās aizsardzības akadēmijas poligons izskatās kā parasts militārās augstskolas laukums – sprādzienu bedres, tranšejas, nocietinājumi, kareivji, ieroči un mērķi. To, ka laukumā, prātīgi piesedzot viena otru, īsiem pārskrējieniem pārvietojas meitenes, nevis puiši, acīs krīt tikai vēlāk.
"Visi uz pozīcijām, mērķis – ilglaicīgs uguns punkts, distance – divsimt metri," komandē šaušanas mācību vadītājs. Pie apšaudes līnijas pieliekušās izskrien vairākas kareives ekipējumā "Ratnik" un aizsargķiverēs. Rokās – Kalašņikova automāti, aiz muguras – mugursomas ar reaktīvajiem kājnieku ugunsmetējiem "Priz". Kursantes lietišķi izsaiņo masīvās ugunsmetēju caurules, pievieno palaišanas iekārtas un rūpīgi notēmē ieročus pret robustajiem betona nocietinājumiem šautuves tālākajā nostūrī, tik tikko saskatāmiem ar neapbruņotu aci.
"Kursante Popova, mērķi redzu, šaušanai gatava," pasniedzējam ziņoja pirmā.
"Šāviens!" – atskan apdullinoša zalve, pāris deglādiņi aizlido tālumā, pēc pāris sekundēm divus dzotus pārklāj dūmi un uguns, uz visām pusēm lido melna zeme, dēļu šķembas. Trāpījums abos mērķos, uzdevums izpildīts "teicami".
Tik spēcīgu bruņojumu, kā kājnieku ugunsmetēji, kursantēm izsniedz tikai trešajā kursā.
"Neizstāstāma sajūta, - atzina viena no kursantēm – Pirms ņemt rokās ugunsmetēju, nācās apgūt teoriju, izspēlēt šaušanu elektroniskajā šautuvē. Pie tam katru reizi jānoskaņojas morāli un psiholoģiski, jo šaut no ugunsmetēja ir daudz grūtāk, nekā piemēram, no automāta."
Sapņi un realitāte
Taujātas, kas pamudinājis pieņemt lēmumu par dienestu armija, katra meitene atbild īsos vārdos. 17 gadus vecā Olga Sorokina turpina karavīru dinastiju. "Tēvs dienēja Bruņotajos spēkos, es dzīvoju armijas pilsētiņās un no bērnības gribēju sekot viņa pēdās, - stāstīja kursante. – Skolā vienmēr interesējos par ķīmiju, tāpēc galu galā gāju tieši uz RĶBA akadēmiju. Ļoti palīdzēja mācības kadetu korpusā."
Kara dienesta smagumus un grūtumus viņa atceras ar smaidu. Jā, sākumā bija grūti, bet pamazām iejutos.
"Nebija viegli pierast pie armijas dzīves, īpaši smagi klājās ar fizisko sagatavotību, - atceras meitene. – Pats grūtākais man bija jaunkareivja kurss, kad vajadzēja staipīt smagu nastu, aizsarglīdzekļus, automātu. Bet šaut iemācījos ātri, tagad man rezultāti ir labi."
2. kursa kursante Jekaterina Kolmakova sapņoja par uzplečiem jau kopš bērnības. 5. klasē iestājās kustībā "Jaunarmija". Beidzot skolu, viņa skaidri saprata, ka karadienests ir viņas aicinājums dzīvē. Skolā viņa interesējās par ķīmiju un bioloģiju, iesniedza dokumentus RĶBA akadēmijā.
Meitene atceras, ka pie dienesta pieradusi ātri, nekādas īpašas neērtības nav sagādājis ne stingrais režīms, ne pastāvīgie treniņi, ne dzīve pēc noteikumiem.
Ar dažām kursabiedrenēm sadraudzējusies, ar citām atradusi kopīgu valodu. "Kad mēs ieradāmies šeit, visas sapratām, ka nāksies dzīvot kopā, kā kopmītnēs, tāpēc bijām gatavas," paskaidroja Jekaterina.
Tomēr sadzīvē meitenēm akadēmija dāvā noteiktas privilēģijas. Kursanti dzīvo kazarmas tipa kubrikos pa 7-10 cilvēkiem, bet kursantes – visnotaļ komfortablos četrvietīgos numuros, viņām ir sava virtuve un dušas telpas.
Totāla attīrīšana
Poligonā meitenes māca ne tikai lietot automātu, bet arī apstrādāt cilvēkus un tehniku ar dezaktivējošajiem ķīmiskajiem līdzekļiem. Patiesībā tā ir vesela specoperācija.
Saskaņā ar mācību scenāriju piesārņojuma sektorā nokļuvuši vairāki desmiti civilo. Autobusos viņi evakuēti no bīstamās zonas un nogādāti dezinfekcijas vietā – te izsvērsta speciālās apstrādes vieta.
Meitenes ķīmiskās aizsardzības tērpos un respiratoros ņem "piesārņotajiem" bioloģiskās raudzes, pēc tam seko sanitārā dezinfekcija. Raudzes nodod mobilajai laboratorijai, kur ķīmiķi ātri nonāk pie slēdziena par noteiktas pretindes pielietošanu.
Militārās tehnikas un iekārtu dezinfekcijai RĶBA spēki izmanto universālas termiskās mašīnas UTM-80M, kompleksus transporta un mašīnu aerosola dezinfekcijai KDA, kā arī speciālās apstrādes termiskās mašīnas TMS-65U.
Zīmīgi, ka visas kursantes mācās vadīt smago un sarežģīto tehniku. Visas, bez izņēmuma. Nekādu atlaižu sievišķībai.
Ikviena spēs nepieciešamības gadījumā sēsties pie Kamaz vai Ural stūres, uzrāpties vairāk nekā desmit metru augstumā termiskās mašīnas kabīnē vai tikt galā ar TMS-65U iekārtām.
Starp citu, izskatās efektīgi. Uz vilcēja grozāmās platformas uzstādīts aviācijas turboreaktīvais dzinējs. dezinficējošās vielas spēcīgā straume noskalo no bruņutransportieriem un kravas automašīnām visu, paliek tikai krāsa. Pie tam TMS-65U var parūpēties par maskēšanos – tā var īsā laikā pārklāt ar dūmiem teritoriju vairāku hektāru platībā.
Nekādu privilēģiju
Pirms treniņiem poligonā kursantes ilgi apgūst teoriju, gatavojas. Akadēmijā ir arī praktiskajām nodarbībām, pētījumiem, ķīmiskajiem eksperimentiem paredzētas laboratorijas.
Sievietēm akadēmija vērusi durvis pavisam nesen – pirms trim gadiem. Vietu skaits pagaidām ir ierobežots: akadēmijā mācās vairāk nekā tūkstotis kursantu, un viņu vidū ir tikai 45 meitenes. Pasniedzēji stāsta, ka konkurss ir ļoti stingrs: jauniešiem – 3-4 cilvēki uz vienu vietu, meitenēm – apmēram desmit.
Meitenes mācās kopā ar jauniešiem, programma ir kopēja. Absolventi saņem leitnanta pakāpi un valsts diplomu. Pasniedzēji atzīmē, ka lielākā daļa kursantu, it īpaši meitenes, RĶBA akadēmiju izvēlas apzināti, lai arī dažādu iemeslu dēļ.
"Pret mums un puišiem pasniedzēji izturas vienādi, starpību nejūtam, - stāstīja Jekaterina. – Atlaides vājajam dzimumam parasti nedod. Patiesībā tas gan ir atkarīgs no cilvēka: ir tādi, kas gatavi dāvāt kaut kādas privilēģijas, citi kategoriski iebilst pret to. Mums iecietība nav vajadzīga, dienējam plecu pie pleca ar vīriešiem."
Tiesa, meitenes mēdz atbrīvot no diennakts dežūrām, viņas nestāv sardzē.
Brīvo laiku kursantes pavada pa savai modei, ne tā, kā viņu "civilās" vienaudzes. Te ir stingri aizliegts izmantot sociālos tīklus. Atļauti tikai paši vienkāršākie mobilie tālruņi – ar pogām, bez interneta un fotokamerām – tā ir slepenības režīma stingra prasība.
Ja meitenēm pagadās brīvais laiks, viņas to pārsvarā velta sportam, daiļradei un pašdarbībai, dažas piedalās sporta nometnēs un armijas Jautro un atjautīgo klubā.
