Intervijā RIA Novosti žurnālistei Olgai Cinskai ceļotājs pastāstīja, kāpēc staigā pa pasauli basām kājām, kā dzīvot dažādās valstīs par vienu dolāru dienā un par to, kā iepazinies ar savu dzīvesbiedri – indiāņu cilts vadoņa mazmeitu.
- Kad aizgāju pensijā, nolēmu doties ceļojumā – kājām, pie tam basām kājām.
1999. gadā saņēmu "Pasaules pilsoņa" pasi un gribu pastāstīt par piedzīvoto jaunajai paaudzei.
Tāda ideja man ienāca prātā jau sen, traucēja tikai "dzelzs priekškars".
Nācās aprobežoties ar braucieniem pa Savienības republikām. Kad priekškars krita, ļoti nopriecājos, jo nu arī vienkāršs mirstīgais varēja pabūt arī citās valstīs. Taču diemžēl uzreiz radās jaunas robežas – starp bijušajām republikām.
Laikam jau cilvēce nav tiktāl pieaugusi, lai tās vispār nojauktu. Žēl gan! Ar saviem ceļojumiem es gribētu šo laiku tuvināt.
Patlaban esmu kājām apstaigājis 151 valsti.
33 valstīs mani pavadīja jaunākais dēls Ņikita. 57 valstīs - mana pēdējā sieva – indiāņu cilts virsaiša mazmeita Mērija Veronika Olimptku. Viņu satiku ceļā. Viņa mani uzņēma savā mašīnā pa ceļam uz Aļasku, tā mēs iepazināmies. Pirms viņas biju precējies divas reizes, tomēr mēs pašķīrāmies, jo es dievināju ceļojumus, taču pie tam saglabājām ļoti labas attiecības.
Man ir četri bērni.Vecākā meita dzīvo Vācijā, otrā – Ukrainā, trešā – Sahalīnā. Jaunākais dēls Ņikita tagad ir Kanādā. Ar visiem sazinos pa internetu. Tiekamies reti, jo dzīvojam dažādos zemeslodes stūrīšos. Pagaidām man ir seši mazbērni.
Kāpēc es staigāju basām kājām? Vienkārši man tā patīk. Pirmo gadu vispār staigāju tikai kājām – principa pēc.
Pēc tam gan sapratu, ka dažkārt no tā nekā laba nav. Tāpēc tur, kur uz ceļiem redzamas tikai automašīnas, ceļoju ar autostopu.
Protams, dažviet bez apaviem klājas grūti. Dienvidu valstīs, piemēram, asfalts vienkārši apsvilina kājas. Tāpēc cenšos lielāko svelmi nogaidīt ēnā, lai nebūtu apdegumu. Īpaši smagi manām kājām klājās Sahāras smiltīs.
Āfrikā bieži gadījās uzmīt visādiem dzelkšņiem.
Lielos, teiksim, akācijas dzelkšņus uzreiz jāizvelk: tie var nolūzt un sapūžņot. Mazajiem var pat nepievērst uzmanību. Austrālijas aborigēni tos pat vispār nevelk laukā, līdz uz pēdām rodas gluži vai pazole.
Iet basām kājām, turklāt vēl ar smagu mugursomu pa akmeņainiem kalnu ceļiem ir sāpīgi.
Dažkārt pēdas apdauzītas līdz asinīm. Nākas dot komandu – domās! – lai āda ataug ātrāk. Ceļā nekādas ārstnieciskas ziedes nelietoju. Arī zāles nedzeru, tikai īpašos gadījumos, piemēram, malārijas laikā.
Ziemā staigāju basām kājām līdz -5 grādiem.
Patiesībā jau var arī līdz -40, tikai nelielos attālumos. Lielā attālumā gan ziemeļos es nemaz nestaigāju – esmu jau 12 reizes šķērsojis ekvatoru, lai vienmēr būtu "vasarā".
Mans rekords ir 54 kilometri pa šķēršļotu apvidu. Mana norma ir 25-30 kilometri, lai kas gadītos, tāpēc dažkārt nākas nosoļot 12-14 stundas.
Lai ceļotu, liela nauda nav vajadzīga.
Mana pensija ir 15 tūkstoši rubļu (170 eiro), ar to pilnīgi pietiek. Gandrīz katrā valstī var iztikt ar vienu dolāru dienā. Vienkārši bagātajās valstīs iztika būs ierobežota, teiksim, tikai rīsi vai maize. Es vienmēr cenšos iekļauties šajā summā, lai neizleptu. Jā, kad sieva nāk līdzi, izdevumi pieaug līdz trim dolāriem cilvēkam. Viņai ir daudz traumu, laiku pa laikam vajadzīgi medikamenti.
Prīmusu līdzi nenēsāju, gatavoju uz ugunskura – malku vienmēr var sameklēt, gan tuksnesī, gan Eiropā. Es varu iekurt ugunskuru pat spēcīgās lietavās.
Runāju krieviski, angliski un spāniski. Mazliet – portugāliski.
Ceļojumu gados esmu sastapis daudzus neparastus cilvēkus. Reiz es iepazinos ar gruzīnu Džamberu Ležavu. Toreiz viņš bija 72 gadus vecs. 50 gadu vecumā viņam diagnosticēja vēzi un izgrieza pusotru metru zarnu. Viņš nolēma uzvarēt slimību ar ceļojumu un sporta palīdzību. Viņam tas izdevās! Vēl joprojām neviens nav pārspējis viņa rekordu atspiešanās skaita ziņā – 138 reizes minūtē, četri tūkstoši stundā un 44 tūkstoši diennaktī! Šaoliņas klosterī redzēju cilvēkus, kuri, piemēram, var stāvēt uz viena rokas pirksta.
"Pagaidām pat prātā nenāk apstāties. Vēl ir daudz taciņu, ko neesmu izstaigājis."
