Alekseja Navaļnija pēdējo divu nedēļu vētrainās aktivitātes rezultāti izrādījās visai nožēlojami, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
— skandāls ar "Putina pili" acumirklī tika atspēkots ar informāciju par objekta reālo statusu (augstākās klases viesnīca) un tā beneficiāru (Arkādijs Rotenbergs), kā arī sižetu, kurā atspoguļots topošās viesnīcas patiesais stāvoklis (nepabeigts būvobjekts);
—visdažādāko un acīmredzamo likumpārkāpumu dēļ gandrīz visa Korupcijas apkarošanas fonda (KAF) vadība nonākusi tiesībaizsardzības iestāžu uzmanības lokā – vairāki fonda darbinieki apcietināti vai uzturas mājas arestā;
— nekārtības, ko opozīcijas aktīvisti sarīkoja aizvadītajās nedēļās Maskavā, Vladivostokā un vairākās citās pilsētās, radīja ļoti negatīvu iespaidu par navaļnistiem, lai arī iepriekš daudzi viņiem simpatizēja;
— toties kārtības sargu rīcība, kuri strādāja korekti, neraugoties uz kliedzošām provokācijām un vardarbību, izraisīja plašu sabiedrības atbalstu. Krievija īpaši novērtēja savu kārtības sargu atturību viņu Rietumu kolēģu fonā, kuri neceremonējas ar protestētājiem daudzās akcijās, kas pašlaik notiek visā Eiropā. Vienīgais incidents: Pēterburgā omonovietis pavadīja aizturēto, iesita sievietei, kura mēģināja nobloķēt viņam ceļu, bija veiksmīgi noregulēts.
Taču pretvalstiskās opozīcijas līderiem nepietika ar to, ka absolūtais vairākums līdzpilsoņu jau skatās uz viņiem greizi: par stāstu ar "Novičok", aiz kura atklāti vīd Rietumu specdienestu ausis; par bērnu cinisko ekspluatāciju nesankcionētajos pasākumos; par muļķīgu un elementāri atmaskojamu viltus sižetu par "Putina pili"; par vardarbību un rupjajām provokācijām pret policistiem; par nodevību – viņu atbalstītāji, pretēji solījumiem, nesaņem tiesisko palīdzību, kad pienāk laiks atbildēt par to, ko viņi pastrādājuši, "vecāko biedru" uzrīdīti. Nesen iespaidīgo kolekciju papildināja vēl viena ziņa: KAF aicināja ASV prezidentu Džo Baidenu ieviest sankcijas pret 35 cilvēkiem, ieskaitot "astoņus augsta ranga Krievijas pilsoņus no valsts prezidenta tuvākajām aprindām".
Tā nav nekāda sensācija: nesenie notikumi gaisina pēdējās šaubas par to, vai ārvalstu aģenta statuss organizācijai piešķirts pelnīti. Tomēr atklātā orientācija uz lielvalsti, kas sevi pozicionē kā galveno cīnītāju par nākotnes Krieviju, vienkārši nav pieņemama — pat lielākajai daļai cilvēku, kuru uzskatus var nosaukt par opozicionāriem. Tā vairs nav politiskā cīņa, tā ir Dzimtenes nodevība.
Sekas bija likumsakarīgas: Aleksejs Navaļnijs un viņa organizācija šobrīd cieš neveiksmi, zaudē reputācijas un sabiedriskās ietekmes paliekas. To daiļrunīgi apliecina "pasākumi" 31. janvārī, kuru dalībnieku skaits ir daudzkārt samazinājies. Pārsvarā ielās izgāja daži desmiti cilvēku, atsevišķas pilsētas var lepoties ar diviem, trim, nu, pieciem simtiem protestētāju. Abās galvaspilsētās cilvēku bija nedaudz vairāk, bet to skaits nav salīdzināms ar pagājušās nedēļas rādītājiem.
Tomēr 31. janvāra notikumu galvenie rezultāti ir nevis politiski, bet gan cilvēciski: cīkstoņi par tautas laimi veiksmīgi sabojāja brīvdienu desmitiem tūkstošu cilvēku, kuriem bija plāni pavadīt laiku Maskavas, Pēterburgas un citu pilsētu centrā, kur bija ieviesti ierobežojumi nekārtību novēršanai. Īpašu pateicību pret Alekseju Navaļniju un viņa atbalstītājiem, šķiet, izjūt kafejnīcu, veikalu un citu iestāžu īpašnieki. Pēc smaga biznesam gada viņi noteikti priecājās par iespēju zaudēt svētdienas ieņēmumus.
Taču Navaļnijam un Ko bija vien jāatzīst, ka neizdosies izvest ielās iespaidīgus cilvēku pūļus, izņemot īpaši spītīgus un agresīvus atbalstītājus. To apliecina informācija par ekstremālo navaļnistu sadursmēm ar OMONu Pēterburgā. Tas nozīmē, ka nebija jēgas izsludināt kārtējo nesankcionēto pasākumu, piespiest varas iestādes spert profilaktiskus soļus kārtības uzturēšanai un traucēt pilsētu normālai dzīvei.
Taču ir skaidrs, ka šāda vienkārša cilvēciska loģika dedzīgiem "brīvības cīnītājiem" nav pieņemama, un šis apstāklis spilgti demonstrē ceļu, ko Krievija pārvarējusi divdesmit gadu laikā.
Krievijas vēsturi ļoti bieži apraksta, izmantojot tādus izteicienus kā "par katru cenu", "nerēķinoties ar zaudējumiem", "mobilizācija" un "pārpūle". Tos izmanto, lai raksturotu gan valsts, gan tās pretinieku darbības vairāk nekā tūkstoti gadu garumā.
Tagad, pirmo reizi šajos gadsimtos Krievijas valsts galvenais darba princips ir pavisam citāds: tautas pasargāšana, atteikšanās no joņiem, vispārējas ziedošanās un stingrām represijām humānisma, brīvprātības un cilvēku ērtības labad. Tie nav tukši vārdi. Krievijas sabiedrība pastāvīgi saskaras ar tādas pieejas izpausmēm realitātē – no lēmuma sūtīt komandējumos uz karstajiem punktiem tikai virsdienesta karavīrus, līdz valsts pakalpojumu nozarei, kas radikāli atvieglojusi pilsoņu saziņu ar birokrātiju. No jau minētās kārtības sargu atturības līdz Krimas tilta celtniecībai bez jebkādiem ārkārtas pasākumiem.
Šādā fonā pretvalstiskā opozīcija ar tās uzticību revolucionārajām metodēm politiskajā cīņā pēc pagājušā gadsimta šabloniem izskatās kā aizvēsturisks, pat biedējošs arhaisms. Šis apstāklis bija noteicošais projekta "Aleksejs Navaļnijs" sakāvē. Tagad mēd vērojam tās fināla stadiju.
Pat ņemot vērā visus mūsdienu Krievijas trūkumus un problēmas — ko mums, patiesību sakot, netrūkst — sabiedrība vairs nevēlas atgriezties tur, kur bija tik daudz vardarbības, asiņu un bēdu. Tā no savas pieredzes saprata, ka var strādāt, virzīties uz priekšu un gūt panākumus, izmantojot pavisam citas metodes. Ar revolucionāriem — pēdiņās vai bez — tai vairs nav pa ceļam.
