Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē uzskata, ka dokuments ir ļoti paviršs, neņem vērā situāciju konkrētās valstīs, pie tam Latvijas ierosinājumi ignorēti, neskatoties uz tās aktīvo darbu, pausto viedokli un ierosinājumiem.
Kur nu vēl zāļāk!
Kāpēc gan Latvijas čaklās zemniecības pārstāvji nepriecājas par gaišzaļajām perspektīvām? Viens no stratēģijas galvenajiem mērķiem taču ir samazināt ogļskābās gāzes izmešus atmosfērā, slāpekļa – augsnē un vājināt siltumnīcas efektu.
Lieta tāda, ka, pirmkārt, Latvijas lauksaimniekiem cita starpā nāksies radikāli mazināt izmantojamo augu aizsardzības līdzekļu daudzumu, tāpēc augs gala produkcijas cena, kā arī ķerties pie tāda zemniekiem neierasta darba, kā viņiem piederošo platību apzaļumošana, un arī tā izmaksās labu naudiņu. Otrkārt, jau tagad Latvija pēc visiem kritērijiem ir viena no zaļākajām valstīm ES, un no tās nevar pieprasīt tādus pašus pasākumus kā no ekoloģiski nelabvēlīgām valstīm.
LOSP valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs uzskata: lai vispirms citas valsts panāk Latviju "zaļuma"ziņā, bet pēc tam jau var runāt par vienādām prasībām visiem. Citādi Latvijas lauksaimniecības produkcijas konkurētspēja, jau tāpat pietiekami zema salīdzinājumā ar citām valstīm, kritīsies un tai līdzi – zemnieku ienākumi.
Vēl viens latviešu zemniecības pārstāvis Kaspars Melnis piebilda, ka laucinieku ienākumi ir daudz zemāki, nekā vidēji ES. Nav nekāds brīnums: piemēram, decembrī piena iepirkuma cena Latvijā bija pati zemākā ES, vairāk nekā 20% zem vidējā līmeņa. Pēc viņa vārdiem, ir tīrais absurds pieprasīt no visām valstīm kopā uz pusi samazināt antibiotiku lietošanu lopkopībā, jo Latvijā tās lieto daudzkārt mazāk nekā citās ES valstīs.
Mazāk ļaužu – tīrāks gaiss
Laucinieki uzskata, ka valdībai nāktos daudz aktīvāk un agresīvāk aizstāvēt viņu intereses Briselē. Kur tad citādi vietējiem ņemt kvalitatīvu, dzimtenē audzētu un no dzimtajām brūnaļām ņemtu produkciju?
Te paveras visi mūsu patronu un aizbildņu tālejošie plāni – padarīt mus par zaļu rezervātu. Vispirms valstī iznīcināja rūpnīcas un to vietā uzbūvēja ārvalstu tirdzniecībkas tīklus. Rezultātā iedzīvotāji sāka dzimt negribīgāk, žiglākie devās uz ārzemēm pelnīt un laist pasaulē bērnus. Mazāk ļaužu – tīrāks gaiss. Tagad, kad iedzīvotāju skaits strauji krities un joprojām sarūk (līdz ar viņiem, protams, – arī govju un cūku skaits), atlikušie itin labi var iztikt ar Dānijā, Polijā vai Lietuvā audzēto.
Bet paši spītīgākie, mājāspalicēji uz saviem hektāriem risinās ainavu dizaina uzdevumus, pīs grozus, dziedās un dancos, piesaistot agrotūrisma mīļotājus no bagātākām valstīm. Un nekādu siltumnīcu – stāsta, ka no tām nākot siltumnīcas efekts!
