Starptautiskā reakcija pēc radikāli noskaņoto Trampa piekritēju iebrukuma Kapitolijā bija prognozējama. Tā variējas no traģiskas roku lauzīšanas un bļāvieniem par "dumpi, apvērsumu un valsts nodevību" līdz teju vai neslēptam ļaunam priekam par to, kas ASV kā bumerangs atgriezušās problēmas, ko tās gadu desmitiem rūpīgi lolojušas citām valstīm, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
Vienlaikus pat Amerikai visnaidīgāk noskaņotajos prātos ir maz iemeslu priekam, jo pašreizējie procesi draud ar neprognozējamām sekām visiem.
No vienas puses, notikumi Kapitolijā novirzīja iekšpolitisko krīzi jaunā gultnē, no otras – izrādījās ļoti parocīgi Trampa pretiniekiem. Neapšaubāmi, tagad daudzos kabinetos dzer šampanieti, jo krīze devusi liktenīgu triecienu ne tikai aizejošajam prezidentam, bet arī visai elitei naidīgajam vilnim, ļauj "dziļvalstij" brīvi apspiest citādi domājošos un pavēra valstij ceļu pretī faktiski vienpartejiskam ceļam Demokrātiskās partijas vadībā.
Jā, ASV veidojas relatīvi labvēlīga situācija jaunajai administrācijai, bet ārpolitikā stāvoklis ir daudz sarežģītāks.
Demokrāti atgriežas Baltajā namā ar lozungu "Pie visa vainīgs Tramps, taču mēs ātri atjaunosim amerikāņu hegemonijas un triumfējošā globālisma zelta laikmetu".
Viņi neredz nekādu vispārēju krīzi sistēmā, kas absolūti likumsakarīgi vājina ASV ģeopolitiskās pozīcijas. Gluži pretēji, Tramps, pēc viņu domām, ir nejauša pārejoša fluktuācija, kas bez iemesla likusi Amerikai novērsties no sava galvenā ceļa un cilvēces vēstures.
Nav svarīgi, vai "Vašingtonas purvs" patiešām tic tādai pasaules ainai. Galvenais – tā noteiks viņu tālākos soļus. Baidena administrācija savā ārpolitikā pūlēsies pavērst laiku atpakaļ, lai Savienotās Valstis atgūtu līdera statusu starptautiskajā arēnā, kam pārējās valstis paklausa bez vārda runas.
Tomēr to nebūs viegli panākt, varbūt par neiespējami, jo planēta, principā ir pieradusi un pat priecājas par to, ka ASV pamazām, tomēr nenovēršami zaudē savu superlielvalsts stāvokli. Patiesībā notikumi okeāna viņā krastā vien apstiprina augoši viedokli par to, ka tur padziļinās smaga sistēmas krīze. Rezultātā – visas globālās sistēmas pārformatēšana.
Nu jau pat desmitiem valstu, arī planētas vadošās lielvalstis izmanto šo apstākli un pavairo savu suverenitāti. Tā jau ir dominējošā tendence pasaulē. Jā, lielākā daļa valstu pūlas izvairīties no atklātas konfrontācijas ar Vašingtonu, taču pamazām spītīgi dara savu – piemēram, tā pati Vācija, kas sameklējusi iespēju apiet amerikāņu sankcijas pret "Ziemeļu straumi 2". Tādā situācijā Vašingtonai ierastās ārpolitiskā darba metodes noteikti nenesīs vēlamo rezultātu. Galu galā visas neērtās un Vašingtonai nepatīkamās tendences ir veidojušās un nostiprinājušās nevis nelieša Trampa prezidentūras gados, bet gan dziļi demokrātiskā Baraka Obamas darbības laikā.
Demokrātu-globālistu mēģinājums atgriezties pie ierastās pieejas ārpolitikā garantē: pārējās valstis vienkārši ieņems ērto pozīciju "klausāmies un darām savu", un galu galā Vašingtonas lielkundziskā varenība saplaks vēl vairāk.
Tomēr pašreizējo procesu apstākļos cerības uz tādu scenāriju izskatās nepamatoti optimistiskas.
Lai izcīnītu uzvaru pār Trampu, demokrāti ir pārkāpuši visus pieņemtos iekšpolitiskās spēles noteikumus. Viņi ir nobeiguši ASV politisko sistēmu, arī vārda brīvību un vēlēšanas. Pie tam, šķiet, tas vēl nav viss.
Tādos apstākļos cerības, ka viņi ievēros vismaz kaut kādu pieklājību ārpolitikā, ir pavisam niecīgas, it īpaši, ja pasaule arī turpmāk konsekventi centīsies atbrīvoties no Vašingtonas kontroles. Piedevām vēl amerikāņi jau sen padarījuši par sistemātiskiem pasākumiem dažnedažādas "ellīgas sankcijas", aviācijas bāzes grupu noenkurošanu pie kārtējās atstumtās valsts krastiem un "humānus uzlidojumus". Un pat tie jau zaudējuši efektivitāti.
ASV "dziļvalsts" sava mērķa labad nav pažēlojusi pat savu valsti. Par to tā izšķirsies, kad konstatēs: pasaule principiāli nevēlas tai pakļauties saskaņā ar vecajiem šabloniem, un ierastās spaidu metodes vienkārši vairs nelīdz? Atbilde uz šo jautājumu ir gaužām drūma.
