Pēdējās dienās ietekmīgākajos izdevumos veseliem bariem parādās publikācijas, kuru autori apgalvo: krievu vakcīna nemaz nav tik slikta, vēl vairāk, tā, domājams, ir itin efektīva, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
Un tas viss notiek pēc mēnešiem ilgas tendences: rietumvalstu oficiozie izdevumi pilnā sparā ņirgājās "Maskava vispār neko nespēj radīt", pēc tam tos pārņēma bažas par ārkārtīgi īsā laikā izstrādātā un bez nepieciešamajiem izmēģinājumiem apgrozījumā laistā Krievijas preparāta "Sputnik V" risku. Fakts, ka darbs pie visām vakcīnām pret koronavīrusu, arī Rietumu laboratorijās, rit pēc paātrinātas procedūras, protams, nevienu nemulsināja.
Soli tālāk spēra avīzes New York Times korespondents Maskavā Endrjū Krāmers. Viņš ne tikai uzlielīja Krievijas preparātu un nosauca to par "īstenu sasniegumu", bet arī pats vakcinējās un pievērsa uzmanību vakcinācijas procesa organizācijas augstajam līmenim un vieglajai piekļuvei tam.
Pavisam pārsteidzošs raksts nāca klajā britu žurnālā Spectator, kam iemeslu deva ziņa par Vladimira Putina un Angelas Merkeles telefona sarunu – valstu vadītāji apsprieda iespēju ražot "Sputnik V" Vācijā. Materiāla autors salīdzināja Covid-19 ar Hitleru un paskaidroja: ja jau toreiz – gandrīz pirms 80 gadiem – Rietumi Čērčila un Rūzvelta personā apvienojās ar Staļinu pret kopīgo ienaidnieku, nebūtu nekas briesmīgs, ja tagad valstis ietu pa to pašu ceļu.
Te, protams, ir grūti noturēties un nepasmīnēt par Rietumu "partneru" loģiku un īpatnējo atmiņu – viņi ilgus gadus centīgi iegalvo savai auditorijai propagandiskos melus "Staļins nav labāks par Hitleru, PSRS vienlīdzīgā mērā ar Trešo reihu ir atbildīga par Otro pasaules karu", tomēr, nonākuši strupceļā, ātri vien atceras, kā bija patiesībā.
Šķiet, arī tagad Rietumi ir strupceļā.
Pirms dažām dienām Lielbritānijas vēstniece ASV Kārena Pīrsa nāca klajā ar skandalozu, tomēr zināmā mērā godīgu paziņojumu: viņa teica, ka Krievija un Ķīna nedrīkst būt uzvarētājas koronavīrusa pandēmijā.
Diplomāte runāja ne tikai par vakcīnu, par to, kurš preparāts būs labāks un tiks izstrādāts ātrāks. Covid-19 epidēmija pārbauda dažādu sabiedriskās dzīves sfēru un valstu pārvaldes aparātu stabilitāti un efektivitāti.
Par bēdīgi slaveno "uzvaru" pār koronavīrusu var uzskatit nevis tā iznīcināšanu (tas nav iespējams – tagad cilvēcei būs ar to jāsadzīvo), bet gan dzīves normalizāciju – ar minimāliem ierobežojumiem pilsoņiem un slīkstošām veselības aprūpes sistēmām.
Katrai valstij ir savas īpatnības cīņā ar epidēmiju. Kā zināms, Ķīna izvēlējās stingru, tomēr individuālu pasākumu ceļu. Burtiski pirms dažām dienām tur uz stingru, nedēļu ilgu karantīnu slēdza divas pilsētas (kopējais iedzīvotāju skaits tajās – apmēram 18 miljoni iedzīvotāju), jo tajās konstatēti 137 Covid-19 gadījumi un 197 bezsimptomu nesēji. Toties visa pārējā valsts – pusotrs miljards iedzīvotāju turpina relatīvi parastu dzīvi.
Krievijai ir savas fineses, kuru deļ veselības aprūpes sistēma tiek galā ar slodzi, vakcinēto skaits pārsniedzis miljonu. Arī saslimstības statistika pēdējās dienās iedveš optimismu, lai arī, protams, būtu pāragri priecāties – jāpagaida, kas notiks pēc Jaungada brīvdienām.
Lai nu būtu, kā būdams, Rietumos klājas daudz ļaunāk. ASV iekšpolitiskā haosa dēļ jautājums par epidēmijas apkarošanu pagaidām atkāpies otrajā plānā, bet Eiropā tas pašlaik ir pats sāpīgākais aspekts.
Vissmagākā situācija ir Lielbritānijā, kuras valdība izšķīrās par lokdaunu valstī, kura noteikumi līdzinās pavasarī lemtajam. Kontinentā situācija ir vien mazliet labāka – ierobežojumi plešas plašumā, valdības prognozē, ka tuvākās nedēļas būs pašas smagākās, un draud ar bargiem sodiem pārkāpējiem.
Jā, vakcinācija tur ir sākusies, tomēr ar to saistītas pārlieku daudzas vilšanās un bažas. Process nenorit ātri, jo vakcīnu ražošanas un piegādes tempi fiziski neļauj apmierināt pieprasījumu. Ap pašiem preparātiem veidojies visnotaļ negatīvs informācijas fons – gan ziņas par vakcinēto pēkšņajiem nāves gadījumiem (protams, saikne starp notikumiem nav apstiprināta), un ziņas par vakcīnu īpatnībām, kas pašas par sevi apgrūtina un bremzē visu procesu. Piemēram, rietumvalstīs plašāk pieejamās Pfizer un BioNTec vakcīnas jāglabā temperatūrā zem -70 grādiem pēc Celsija skalas (salīdzinājumam: "Sputnik V" jāuzglabā -18 grādu temperatūrā).
Vēl ir arī milzīgs sabiedriskais nogurums un neapmierinātība. Iespējams, te meklējama valdību lielākā problēma.
Ļoti daiļrunīgs ir Vācijas piemērs, kas visu aizvadīto gadu demonstrēja sekmīgu darbu krīzes apstākļos. Valdība strādāja pārliecinoši un enerģiski. Tās rīcībā esošie resursi ļāva ātri atrisināt problēmas. Vācijas veselības aprūpes sistēma sekmīgi izturēja pārbaudi, tur nebija gultasvietu un MPV aparātu deficīta, un kontinenta bagātākā un attīstītākā ekonomika spēja izvērst spēcīgu sociālā atbalsta programmu.
Izskatās, ka viss ir lieliski. Ar vienu vienīgu izņēmumu: VFR sabiedrības neapmierinātība ar valsts politiku pandēmijas apstākļos ir plašākā un aktīvākā, un cita starpā izpaužas vērienīgās manifestācijās, ko policija ir spiesta izgaiņāt ar ūdensmetējiem.
Rezultātā tagad visa federālā valdība, zemju valdības un Angela Merkele nonākusi bezizejā. No vienas puses, viņi spiest saglabāt izolāciju, jo ik dienas saņem pārskatus, kas liecina par situācijas pasliktināšanos un prasa ārkārtas pasākumu atbalstu. No otras puses, vācieši aizvien vairāk niknojas par vispārējiem ierobežojumiem, sēdēšanu mājās un sabojātajiem Ziemassvētkiem. Vairs nelīdz nekādi argumenti, ka tas viss notiekot viņu pašu labad.
Līdzīgs noskaņojums pastiprinās arī citās valstīs. Kāpēc "nebrīvā" Krievija un Ķīna elastīgi strādā pie ierobežojumiem, lai pēc iespējas labāk saglabātu pilsoņiem ierasto dzīvesveidu, bet demokrātijas etalons – Eiropa tik vien spēj, kā ieslēgt mājās un aizliegt? Kāpēc Maskavai un Pekinai izdevās izstrādāt vakcīnas un mierīgi sākt masveida vakcināciju, bet Rietumos teju vai katru dienu izceļas skandāli ap potēm? Par ko cilvēki maksā tos milzīgos nodokļus?
Ziniet, tāds noskaņojums ir bīstams.
Pēdējie gadi vairākkārt pierādījuši Rietumiem, ka tehnoloģijām, kas palīdz viņiem manipulēt ar sabiedrisko viedokli, ir savas robežas, un tās var atslēgties pašā nepiemērotākajā brīdī un nest neprognozējamas un ļoti nepatīkamas sekas.
Pasaulē augošās turbulences apstākļos kontrole ir vitāli svarīga. Tai pašai Vācijas valdošajai elitei tagad likme ir daudz lielāka, nekā kārtējo vēlēšanu rezultāti.
Nav nekāds brīnums, ka sadarbība ar Maskavu vakcīnas ražošanas jomā vairs nav kategoriski nepieņemama Eiropai – tagad tas ir pietiekami izdevīgs risinājums, lai to kārtīgi apdomātu.
