Zinātnieki pa to laiku strīdas par daudzo mīklaino metāla artefaktu izcelsmi, ko atklājušas arheoloģiskās ekspedīcijas, portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.
Nerūsējošā kolonna
Šķiet, vislabāk pazīstamais metāliskais artefakts ir dzelzs kolonna Deli. Valda uzskats, ka tā tapusi IV gs. m.ē., karaļa Čandragupta II valdīšanas laikā. Lielu uzmanību piesaistījusi pieminekļa noturība pret koroziju, daudzi mēģinājuši šo fenomenu skaidrot, izvirzītas dažnedažādas hipotēzes.
Kolonna ir 7 metrus augsta, pie pamatnes tās diametrs sasniedz 62 cm. Tā atrodas senā Kutbminara pieminekļa rajonā. Sver aptuveni sešas tonnas. Daži zinātnieki uzskata, ka no rūsas obelisku sargā karstais klimats – Deli un valsts rietumos, kur tas atradās līdz XI gadsimtam, gaisa mitrums nepārsniedz 70%.
Citi uzskata, ka noslēpuma atrisinājums meklējams materiālā. Kolonna izgatavota no gandrīz tīra dzelzs ar vērā ņemamu fosfora piemaisījumu, kas nodrošina noturību pret koroziju. Piedevām pieminekli klāj dzelzs oksīda slānis. Versija par meteorīta izcelsmi tika noraidīta – niķeļa saturs materiālā ir niecīgi mazs.
Kritizē arī hipotēzi par to, ka kolonna izkalta no viena dzelzs gabala.
Zinātnieki atraduši uz tās lielgabala lodes pēdas, kas radušās ne vairāk kā pirms pieciem gadsimtiem. No tāda trieciena obelisks būtu salūzis divās daļās. Taču tas noturējās, tātad kolonnas struktūra nav viendabīga, tā kalna no atsevišķām daļām, uzskata raksta autors.
Mīklaini ir arī tas, kāpēc dzelzs kolonna apšaudīta, kas to darījis. Iespējams, gribēja pārbaudīt, vai iekšā nav paslēpti dārgumi. Zināms, ka reliģiskos objektus nereti taisa no dārgiem materiāliem un dārgakmeņiem.
Debesu veltes
Jau ilgus gadus nenorimst diskusijas par to, kādu metālu cilvēki izmantoja pirmo – Zemes vai meteorītu izcelsmes. Tomēr jāpiebilst, ka mūsu senči jau kopš seniem laikiem strādāja ar meteorītu dzelzi – šis fakts ir noskaidrots. 2013. gadā zinātnieki no Lielbritānijas izpētīja izrakumos Nīlas rietumu krastā atrastas krelles. Viņiem šķita, ka tās pieder pie Gerzas kultūras, un tapušas aptuveni 3300 gadus pirms mūsu ēras – tie ir senākie metāla izstrādājumi Ēģiptē.
Kreļļu analīzei tika izmantots elektroniskais skenējošais mikroskops. Noskaidrojās, ka tās sastāv no dzelzs oksīda ar niķeļa un kobalta piejaukumu. Procentu daļa masā – 4,8 un 0,6% atbilstoši. Aptuveni 5% niķeļa daļa dzelzī liecina par meteorītu izcelsmi. Šis sastāvs zināms jau no citiem artefaktiem, piemēram, amerikāņu indiāņu krellēm no V gs. p.m.ē. Tāda pati raksturīga izdēdējusi materiāla struktūra ir arī ķīniešu ieročiem ar meteorītu dzelzs asmeni, kas tapuši aptuveni tūkstoš gadus pirms mūsu ēras.
2017. gadā franču zinātnieks Albērs Žambons pierādīja, ka daži bronzas laikmeta artefakti, iespējams, izgatavoti no meteorītiem. Viņš izanalizēja dzelzs, niķeļa un kobalta sastāvu kinžalā no Turcijas (vecums – 2500 gadi pirms mūsu ēras), piekariņā no Sīrijas (2300 gadi pirms mūsu ēras), kā arī vairākos priekšmetos no Ķīnas, Šana valsts ēras (1400 gadi pirms mūsu ēras), pēc tam salīdzināja datus ar ieročiem no Tutanhamona kapličas, kas izgatavoti, kā jau pierādīts iepriekš, no ārpuszemes metāla. Spriežot pēc pētījuma rezultātiem, iespējams, visi priekšmeti izgatavoti no meteorītu dzelzs.
Pazudušais varš Dienvidurālos
60. gados III-II gadu tūkstoša p.m.ē. kurgānos Krievijas diendivos no Volgas līdz Urāliem arheologi atrada vara izstrādājumus. Metāls ir ļoti tīrs – gluži kā mūsdienu elektroķīmiskais varš. Domājams, tā avots ir meklējams Kargalos, Urālu dienvidos. Metāla sistemātiskus pētījumus zinātnieki sāka tikai 1989. gadā.
Arheoloģiskā pieminekļa pirmatklājējs, KZA korespondētājloceklis Jevgēņijs Černihs savā darbā "Kargali – aizmirstā pasaule" aprakstīja, kā vara "ķīmiskais portrets" palīdzējis izsekot no tā izgatavotos priekšmetus – tie atrodami pat Dņepras rajonā, Kubaņā un Krimā.
Tolaik varš bija rets un dārgs metāls, no tā izgatavoja rituāla priekšmetus, ko augstas cilmes nelaiķim deva līdzi viņpasaulē: cirvjus, kinžalus utt.
To forma atgādina izstrādājumus, kas tapuši metalurģijas centros Balkānu-Karpatu metalurģiskajā provincē, taču tur izmantoja bronzu – vara sakausējumu ar arsēnu vai alvu, bet Dienvidurālos varš bija tīrs.
Ir arī vēl viena dīvainība. Bronzas laikmetā Dienvidurālu stepēs mita lopkopji, pārsvarā klejotāji. Grūti iedomāties, ka viņi būtu interesējušies par kalēja amatu, tomēr fakti nav apgāžami: vietējo amatnieku mirstīgās atliekas atrod senos apbedījumos, un parasti viņiem ir bagātīgs apbedījuma inventārs un metāla liešanas formas. Spriežot pēc visa, kalējs nomadu vidū bija cienījams cilvēks.
Arheologi izanalizējuši desmitiem tūkstošu bronzas laikmeta metāla izstrādājumu no Dienvidurāliem līdz Dņeprai. Tikai puse izgatavota no tīra vara. Ļoti maz, ņemot vērā rūdas ieguves kolosālo apjomu Kargalos. Pētnieki sagaidīja citu rezultātu. Joprojām nav noskaidrots, kur pazudusi lauvas tiesa Kargalu vara. Nav saprotams arī tas, kāpēc cilvēki pēkšņi pameta raktuves pēc divus tūkstošus gadu ilgas ekspluatācijas.
