Nesen japāņu zinātnieki pastāstīja, ka deinokoku baktēriju kolonija eksperimenta gaitā pavadījusi trīs gadus atklātā kosmosā un izdzīvojusi. Tas netieši apliecina, ka mikroorganismi spēj kopā ar komētām vai asteroīdiem ceļot no vienas planētas uz otru un apdzīvot vistālākos Visuma nostūrus. Tātad arī uz Zemes dzīvība varēja parādīties tādā veidā, portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.
Starpplanētu ceļinieki
2008. gadā zinātnieki no Tokijas universitātes, pētot stratosfēras zemākos slāņus, 12 kilometru augstumā atradadeinokoku baktērijas (Deinococcus). Atrastas vairākas kolonijas – miljardiem mikroorganismu. Tātad tie vairojās pat spēcīgas Saules radiācijas apstākļos.
Vēlāk zinatnieki vairākkārt pārbaudīja to izturību. Taču ne krasas temperatūras pārmaiņas – no -80 līdz +80 grādiem pēc Celsija skalas 90 minūšu laikā, ne spēcīgs apstarojums nenodarīja kaitējumu izturīgajām baktērijām.
Pēdējais pārbaudījums – atklāts kosmoss. 2015. gadā Deinococcus izkaltētie agregāti tika novietoti uz japāņu eksperimentālā moduļa "Kibo" ārējiem paneļiem Starptautiskajā kosmosa stacijā. Tur dažāda biezuma paraugi pavadīja vienu, divus un trīs gadus.
Rezultātā visos agregātos, kuru biezums nepārsniedza 0,5 milimetrus, baktērijas gāja bojā, bet lielākajos paraugos – tikai augšslānī. Mikroorganismi kolonijas dziļumos izdzīvoja.
Pētījuma autori aplēsa, ka baktērijas par 0,5 milimetriem biezākā granulā spēj eksistēt uz kosmosa kuģa virsmas 15-45 gadus. Parasta Deinococcus kolonija aptuveni 1 mm diametrā izdzīvos atklātā kosmosā astoņus gadus. Vismaz daļējas aizsardzības apstākļos, piemēram, ja koloniju klāj akmens, termiņš palielinās līdz desmit gadiem.
Ar to pilnīgi pietiek lidojumam no Zemes uz Marsu vai atpakaļ. Tātad dzīvu organismu starpplanētu ceļojumi ar komētām un asteroīdiem ir reāli. Tas ir svarīgs arguments par labu panspermijas hipotēzei, kas cita starpā uzskata, ka dzīvība uz Zemes nokļuvusi no kosmosa.
Viesis no citas sistēmas
2017. gadā panorāmas ieraksta teleskops un ātrās reaģēšanas sistēmas Pan-STARRS1 Havaju salās fiksējaneparastu kosmisko ķermeni. Zinātnieki uzskatījato par komētu, taču vēlāk secināja, ka tas ir asteroīds, jo neatrada komētas aktivitātes pazīmes. Runa ir par Oumuamua – pirmo starpzvaigžņu objektu, kas apciemojis Saules sistēmu.
Dažus mēnešus vēlāk pētnieki no Hārvardas-Smitsona astrofizikas centra (ASV) parādīja, ka tamlīdzīgi starpzvaigžņu ķermeņi var nokļūt lamatās Saules sistēmā Jupitera un Saules gravitācijas dēļ. Zinātnieki vērtēja, ka ap mūsu zvaigzni riņķo jau tūkstošiem ārpussistēmas asteroīdu, kas potenciāli varētu nest dzīvību no citas planētu sistēmas.
Domājams, tādas gravitācijas lamatas rodas lielākās daļas zvaigžņu tuvumā, kuru planetārajā sistēmā ir gāzes giganti, atzīmēja pētnieki. Pie tam dažas, piemēram Alfa Centaura A un B var sagūstīt pat brīvi lidojošas planētas, kas pametušas orbītu ap dzimto zvaigzni. Tātad starpzvaigžņu un starpgalaktiku apmaiņa ar dzīvības komponentiem – mikroorganismiem un ķīmiskajiem prekursoriem – ir reāla.
Viss ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Pirmkārt – baktēriju potenciālā nesēja ātrums un izmēri, kā arī to dzīvotspēja. Saskaņā ar pētnieku izstrādāto modeli, tādas dzīvības sēklas no katras apdzīvotās planētas izplatās telpā visos virzienos. Sastopot planētu ar piemērotiem apstākļiem, tie iesēj tajā mikroorganismus. Savukārt tie var nostiprināties jaunajā vietā un sākt evolūcijas precesu.
Tāpēc pilnīgi iespējams, ka Zemei tuvāko eksoplanētu atmosfērā nākotnē tiks atrastas dzīvu organismu pēdas.
Dzīvību nesošie meteorīti
Pētnieki Kanādā un Vācijā uzskata, ka dzīve uz Zemes radusies, pateicoties meteorītiem. Domājams, pirms 4,5-3,7 miljardiem gadu šie kosmiskie ķermeņi bombardēja planētu un atnesa līdzi dzīvības ķieģelīšus – četrus RNS pamatus.
Tolaik Zeme bija jau pietiekami atdzisusi, lai uz tās varētu veidoties stabilas siltas ūdenstilpes. Kad ūdenī nokļuva liels skaits sašķeltu RNS fragmentu, tie sāka veidot nukleotīdus. To veicināja mitruma un relatīva sausuma kombinācija, jo dīķu dziļums pastāvīgi mainījās, mainoties nosēdumu, izgarojumu un drenāžas cikliem.
Rezultātā no dažādām daļiņām veidojās RNS molekulas, kas spēja pastāvīgi vairoties. Tās vēlāk evolucionēja līdz DNS. Tās savukārt lika pamatus īstai dzīvībai.
Savukārt skotu zinātnieki uzskata, ka tas nav meteorītu nopelns – to veikuši kosmiskie putekļi. Tomēr speciālisti atzīmē: lai arī tā varēja saturēt nepieciešamos ķieģelīšus, ar tiem, domājams, nepietiktu RNS molekulas veidošanai.
