Aizkaukāza republikas septiņpadsmit gadus ilgais ceļš uz Eiropu ir pārvērties par traģisku farsu, portālā RIA Novosti konstatēja Irina Alksnis.
Process sākās pirms septiņpadsmit gadiem – ar protestiem pret parlamenta vēlēšanu rezultātu falsifikāciju 2003. gada novembrī, kad aizsākās "rožu revolūcija", kuras rezultātā prezidenta posteni pameta Eduards Ševarnadze, politisko ceļu sāka Mihails Saakašvili un tika likts stūrakmens vispasaules mītam par krāsainajām revolūcijām.
Kopš tā laika Gruzija konsekventi turas pie tālaika izvēles. Tikai tuvāk ieskatoties, kļūst redzams, ka nu jau gandrīz divus gadu desmitus valsts centīgi rikšo pa skrejceliņu. Spriežot pēc visa, nokāpt pat netaisās.
Publiskotie dati liecina, ka uzvaru parlamenta vēlēšanās 31. oktobrī izcīnījusi valdošā partija "Gruzijas sapnis – demokrātiska Gruzija", to atbalstījuši vairāk nekā 48% vēlētāju. Otrajā vietā – "Vienotā nacionālā kustība" ar 27%.
Pārējiem politiskajiem spēkiem rezultāti sagādāja milzu vilšanos – statistiskās kļūdas robežās, ieskaitot trešo vietu ieņēmušo "Eiropas Gruziju", kuras rezultāts nav sasniedzis ne 4% balsu.
Eiroatlantisms, "Rietumu vērtību ieviešana", valsts iestāšanās ES un NATO, "teritoriālās vienotības atjaunošana" (tātad – cīņa pret "okupantu") – tādi ir galvenie punkti visu minēto partiju programmās. Starpība meklēja citā plaknē.
"Vienotā nacionālā kustība" ir Mihaila Saakašvili partija, kas jau septiņus gadus spiesta pastāvēt bez sava dibinātāja. Politiķis pameta Gruziju 2013. gada oktobrī, pat nesagaidījis pāris nedēļas līdz savas prezidentūras galam: priekšā gaidīja Eiropa, ASV un Ukraina.
Tomēr bijušais Odesas gubernators, tagadējais Ukrainas Nacionālās reformu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs vērīgi seko politiskajam pulsam dzimtenē. Viņš apgalvoja, ka esot gatavs iekļauties opozīcijas cīņā (tagadējos protestos pirmo vijoli, protams, spēlē VNK) par jaunām vēlēšanām, un apliecināja, ka viņam neesot vajadzīgi posteņi, viņš domājot tikai par Gruzijas "glābšanu".
"Gruzijas sapnis" ir tas pats politiskais spēks, kas pieveica Saakašvili 2010. gadu sākumā. Kopš tā laika GS ir valdošā partija un tagad atkaujas no apsūdzībām par falsifikācijām. Tās dibinātājs Bidzina Ivanišvili ir politiķis, biznesmenis un bagātākais cilvēks Gruzijā – 349. numurs Forbes sarakstā ar gandrīz piecu miljardu kapitālu un visnotaļ aizraujošu biogrāfiju, kādas raksturīgas 90. gadu oligarhiem.
Saakašvili lolojums ir pazīstams ar savu histērisko populismu, it īpaši Krievijas, pareizāk sakot, Krievijai naidīgā vektorā. Valsts pašreizējās valdības pozīcija šajā jautājumā ir mazliet nosvērtāka, tāpēc VNK tai regulāri pārmet "sadarbību ar okupantiem" un "nacionālo interešu nodevību".
Pērnais skandāls attiecībās ar Maskavu un tam sekojošie plašie protesti Gruzijā daiļrunīgi raksturo valsts politisko dzīvi.
Rezultātā šoreiz Gruzija izvēlējās starp skandalozām Rietumu marionetēm, kas faktiski cietušas politisko bankrotu desmit gadus ilgajā darbā pie varas, un hrestomātisku pēcpadomju oligarhiju. Piedevām abas puses rotā mirdzošs eiroatlantisks iepakojums.
Pie tam realitātē valsts dzīvo tieši ar tām pašām problēmām, kas to piespieda savulaik sacelties pret Eduardu Ševarnadzi: smaga ekonomiskā situācija, galēja nabadzība, varas korupcija.
Tiesa, 2020. gads ienesis jaunas krāsas – koronavīrusa pandēmiju un krahu tūrisma nozarē, kas pēdējos gados kļuvusi par vienu no svarīgākajām Gruzijā. 2019. gadā uz tūristu rēķina nopelnīja trīs miljardus dolāru pie kopējā IKP 15 miljardu apmērā. Šogad republika nesaņems 2,5 miljardus – nozare ir aizripojusi 20 gadus tālā pagātnē.
Vienlaikus nebūtu pareizi teikt, ka Gruzija it neko nebūtu saņēmusi no savas eiroatlantiskās izvēles. Galu galā, Rietumi patiešām regulāri demonstrē atbalstu, pārsvarā gan morālu, republikai un tās vadībai. Arī šoreiz EDSO novērotāji atzina, ka vēlēšanas 31. oktobrī bijušas "konkurētspējīgas, pārsvarā noritējušas, ievērojot visas pamatbrīvības".
Nelaime gan nāca pavisam no citas puses.
Mihails Saakašvili publicēja Facebook lielu materiālu, kurā stāstīja par savu draudzību ar "ASV jauno prezidentu Džo Baidenu" un ilustrēja tekstu ar virkni kopīgu fotogrāfiju. Noslēgumam viņš izraudzījās izteiksmīgu frāzi: "Tagad, kad Gruzijas tauta cīnās, lai atgūtu nozagtās vēlēšanas, kurās opozīcija izcīnīja pārliecinošu uzvaru, un uzvaru tai nozaga, Baltajā namā mums ir ļoti vajadzīgi cilvēki ar vērtībām."
Gruzīņu-ukraiņu izcilais politiskais avantūrists patiešām radījis labus sakarus Vašingtonā, tāpēc nekādi nevar svītrot iespēju, ka tā varētu ietekikt EDSO pārvērtēt viedokli par vēlēšanām Gruzijā. Tādu rekomendāciju tur noteikti sadzirdēs.
Rietumiem nav cita eiroatlantisma, ko piedāvāt Gruzijai.
