Tātad nu jau var zināmā mērā pavilkt svītru apakšā un uzskaitīt sekas, ar ko priekšvēlēšanu sacensību nākamais uzvarētājs vairs neko nespēs izdarīt. Vienalga, kas uzvarētu kampaņā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Trampa ēras galvenais upuris ir ilūzija par amerikāņu demokrātiju, un te nu vairs nekas nav glābjams. Ne velti Rietumu sociālajos tīklos ar vairāku gadu novēlošanos kā supernova "ielauzusies" Vladimira Putina intervija, kurā viņš paskaidroja, kā reāli strādā varas sistēma Savienotajās Valstīs.
"Esmu jau ticies gan ar vienu ASV prezidentu, gan ar otru, gan trešo – prezidenti nāk un iet, bet politika nemainās. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka ļoti spēcīga ir birokrātijas vara. Cilvēks ir ievēlēts, viņš atnāk ar savām idejām. Pie viņa sanāk cilvēki ar čemodāniņiem, labi ģērbušies, tumšos, tādā pašā, kā man, kostīmos, tikai ne ar sarkanu kaklasaiti – ar melnu vai tumši zilu, un sāk skaidrot, kas jādara. Un viss acumirklī mainās. Tas notiek ar vienu administrāciju pēc otras," 2017. gadā pastāstīja Krievijas līderis.
Toreiz daudzi Rietumos to uzskatīja par nepamatotu "čekista" konspiroloģiju un dezinformāciju. Taču, skatoties uz Trampu un nežēlīgo pretestību, ko viņam sarūpēja no ievēlēto amatpersonu puses absolūti nekontrolējamā "dziļā valsts", pietiekami daudziem amerikāņiem kļuva skaidrs, ka Putins vienkārši sausi (pie tam – pieklājīgi un maigi) aprakstīja, kā viss darbojas patiesībā.
Psihoze, ko pašlaik vērojam amerikāņu sabiedrībā un nežēlīgā politiskā polarizācija ir nupat pieminētās atklāsmes rezultāts. Trampa vēlētāji (aptuveni puse balsojošo amerikāņu) ir cilvēki, kam smagi dzīvot totālu melu atmosfērā, ko radījusi pašmāju propagandas mašīna – tā melo par viņu sabiedrības un valsts iekārtu jau no skolas sola.
Marginālais prezidents , kurš izrāvās pie varas, apejot "dziļo valsti", lika ātrāk iznīkt ilūzijām, kas saistītas ar vārda brīvības esamību ASV. Izrādījās, ka vārda brīvības nav. Ja Viduslaikos Eiropā augstākās patiesības nesējs bija Romas pāvests vai baznīcas struktūras, ASV šī loma tikusi The New York Times redakcijai un elitārajam Vašintonas smadzeņu centru klubam (tie dzīvo par itin konkrētu "sorosu" un "makārturu" naudu), kas tēlo "politiski neitrālas NKO".
2015. gadā bija grūti iedomāties, ka sociālie tīkli varētu atklāti cenzēt amerikāņu medijus un pat pašu ASV prezidentu – viņa publikācijām Twitter mēdza piekārt spilgtu etiķeti ar precizējumu – sak, faktiski prezidents melo.
Viena no vecākajām amerikāņu avīzēm New York Post, kas uzdrošinājās publicēt kompromātu par Džo Baidenu un viņa dēlu, tika bloķēta Facebook un Twitter. Arī tas grauj jebkādas ilūzijas par to, ka amerikāņu sociālie tīkli ir neatkarīga platforma, kur brīvi paust viedokli. Patlaban visi IT giganti ASV publiski "iznākuši no skapja" un demonstrē: it tikai viens pareizais viedoklis, viena taisnība un viena atļauta ideoloģija – ASV Demokrātiskās partijas viedokli, patiesība un ideoloģija. Amerikāņi nav pieraduši tā dzīvot, kad formula "demokrātija ir demokrātu vara" tiek pielietota tik atskurbinoši atklāti.
Ļoti svarīgas pārmaiņas amerikāņu sabiedrībā nesa arī totālā baiļu un nosūdzēšanas atmosfēra. ASV pilsoņi savu valsti labprāt apraksta ar vārdiem no pašu himnas "brīvo valsts un drosmīgo dzimtene". Tagad ASV kļuvušas par kolektīvo baiļu tēviju. Cilvēks var palikt bez darba, ja nepietiekami nikni atmasko Trampu, nepietiekami sajūsminās par minoritāšu kultūras un politiskās diktatūras virzību vai pat demonstrē konservatīvu politisko pozīciju, viņu var "sociāli piebeigt" Demokrātiskās partijas zemessargi Twitter tīklā vai patiešām nogalināt. Trampa ēra ir laikmets, kurā prezidenta piekritējus var piekaut un pat nogalināt pilsētas ielās par sarkanās cepurītes nēsāšanu ar aicinājumu padarīt Ameriku atkal varenu.
Prezidenta piekritēji vai tie, kam nav īsti pa prātam tas, kā "rasu un sociālās līdztiesības ideālu" bruņotie sekotāji aplaupa veikalus un slepkavo, oficiozo mediju sajūsmas pavadīti, baidās izpaust savu viedokli pat tuviniekiem, nerunājot jau par kolēģiem vai paziņām sociālajos tīklos. Saskaņā ar Pew Research Center aptauju, vairāk nekā 60% amerikāņi norāda: viņu politiskos uzskatus ir bīstami paust publiski. Tātad viņiem ir bail.
Nē, viņi nepavisam nav gļēvi, tā ir loģiska izturēšanās, jo pret prezidenta piekritējiem un pat mērenajiem konservatoriem sociālajos tīklos sākušās īstas medības. Pie tam tās pavada spiediens pret viņu klientiem un darba devējiem ar mērķi atstāt trampistus bez eksistences līdzekļiem, ideālā gadījumā pat publiski nožēlot grēkus un lūgties, lai viņus liek mierā, solīt laboties un vairs ne par collu neatkāpties no "demokrātiskā pūļa" diktatūras prasībām.
Protams, Trampa prezidentūras periods parādīja arī to, ka pievērst ASV deindustrializācijas un Pax Americana sarukšanās tendencei ir daudz grūtāk nekā šķita 2016. gadā. Konflikts ar Ķīnu iznāca spilgts un ass, tomēr ražošanas jaudas atgriezt Amerikā neizdevās. Konfrontācija ar Eiropu iespiedās atmiņā, it īpaši ar savstarpējiem draudiem ieviest tarifus un pārmetumiem par transatlantijas partnerības nodevību. Tomēr neizdevās arī piespiest ES maksāt vairāk par NATO pakalpojumiem un pirkt vairāk amerikāņu preču. Arī koronavīruss, par kura simbolu Savienotajās valstīs kļuva refrižeratori, ko Ņujorkā izmantoja morgu vajadzībām, tikai uzsvēra ASV infrastruktūras un institūciju vieglo ievainojamību.
Nav svarīgi, kas uzvarēs vēlēšanās, iespējamos tālākajos tiesu strīdos un ielu cīņās. Uzvarētājs dabūs valsti, kas no visas sirds ienīst pusi savu pilsoņu, iebiedētu valsti, vilšanās pārņemtu valsti, valsti, kas sevi pirmo reizi ieraudzījusi realitātes spogulī, un tagad sapņo tikai par to, kā to spoguli ātrāk sadauzīt gabalos.
