Jau iepriekš es gribu lūgt piedošanu par šo rakstu. Dažkārt žurnālista uzdevums ir parādīt publikai kaut ko nepatīkamu, kādu pumpu vai čūlu. Tāpēc negribu kaunināt portālu Pietiek.com, kas devis vārdu autoram ar Steidzītes Freibergas pseidonīmu. Ir jāzina: sabiedrībā ir arī tāds viedoklis.
Nav gan zināms, cik plaši tas izpleties iedzīvotāju un politiķu prātos. Organisms var būt slims, lai arī ārēji slimība neizpaužas. Tikai suņanagla kaut kur pakaļpusē (vai uz deguna) liecina par smagu kaiti.
Kā zināms, Latvijā sākušās diskusijas par to, vai vajag šķirot Covid-19 pacientus "perspektīvajos" – jaunajos un veselīgākajos, ko ir vērts ārstēt, un "neperspektīvajos", ko var kraut kaudzē slimnīcas koridorā vai iekšpagalmā, iepriekš izdarot humāno nomierinošo injekciju.
Viss jau sen ir izšķirots
Nu lūk. Steidzīte tagad piedāvā vienkāršu un taisnīgu pieeju. Viņa tikai dusmojas, ka politiķi un veselības aprūpes ierēdņi neredz acīmredzamas lietas.
"Tātad Latvija tagad ieviesīs praksi, kādu it kā pielieto daudzās pasaules valstīs, kad krīzes apstākļos šķiro pacientus – kurus ir vērts ārstēt, kurus ne. Bet cik daudz ir to pasaules valstu, kuras būtu tik ļoti okupantu pārpildītas kā Latvija? Lūk, tas ir jautājums. Par kādu šķirošanu tagad var runāt (ja tādu praksi vispār var uzskatīt par ārstu ētikas elementu), kad mūsu zeme pilna okupantu varzas (mūsu ārējā ienaidnieka) – piektās kolonnas, kura cītīgi veic savu "misiju" mūsu zemē?!" Steidzīte niknojās.
Viņa pieprasa "pozitīvu diskrimināciju" – pirmajā vietā vienmēr ir pamattauta un tikai pēc tam – visi pārējie, nerunājot jau par "okupantiem".
Tālāk autors runā par genocīdu, kas ir izvērsts pret latviešu tautu "okupantu" integrācijas mērcē, lai ari tās vietā jābūt dekolonizācijai. "Okupanti", klāsta Steidzīte, mums ir visapkārt, kur vien pagriezies – veikali ir krievvalodīgo pilni, ielas tāpat, kad aizej uz poliklīniku, dzirdi vienīgi viņus, aptiekā tas pats – un tu stāvi pacietīgi un gaidi, kad viņi nokārtos savas vajadzības.
Atdos savu dzīvību "okupantu" labā
Tas pats arī slimnīcā – ja tur nonācis latvietis, kuram pāri 75 gadiem, viņš, iespējams, atdos savu dzīvību šo savas zemes okupantu labā – ka tiem varbūt ir labākas spējas izdzīvot.
Tālāk runa ir par to, ka "okupanti" Latvijā nekaunīgi pieprasa savas tiesības (acīmredzot, runa ir par tiesībām uz dzīvību). "Okupantiem ir ļoti liela imunitāte pret visu sev nelabvēlīgo un, protams, milzīga nekaunība un visatļautība, taču latvietis diemžēl ir par gļēvu, lai viņiem skaidri pateiktu – vācies projām," klāsta autors.
Pēc tam Steidzīte apelē pie Latvijas ārstu un ierēdņu sirdsapziņas, taujā, kur paliek ētika un savas tautas mīlestība, pašcieņa, godprātība, apsaukā viņus par nodevējiem un neliešiem, pārmet aklumu pret cēliem mērķiem, augstiem ideāliem un taisnīgumu.
Nebiedējiet Eiropu
Ziniet, lai cik briesmīga šķistu Covid-19, Latvijai draud briesmīgāka kaite. Tas ir nacionālisms – fašisma un nacisma galvenais elements, kura ietvaros vienas nācijas intereses tiek stādītas augstāk par citām. Kādus upurus šī kaite nopļāvusi pagājušajā gadījumā, cik upurus tā vēl var prasīt...
Interesanti, ka nacionālisma un ksenofobijas piekritēji sevi dēvē par patriotiem. Patiesībā bieži vien iznāk otrādi – nacionālisms, kas izraisījis bailes par savas tautas un savas valodas pastāvēšanu, var maksāt valstij tās vienotību – to apliecina vienas bijušās brālīgās padomju republikas nesenā vēsture un pieredze.
Lai nu būtu, kā būdams, pagaidām Latvijā vēl ir Eiropas Savienības tautu draudzīgajā saimē un, kamēr tā ir, vecākie biedri neļaus tai pārlieku nosliekties uz radikālā nacionālisma pusi.
Tāpēc, mīļie eigēnikas eksperti, pašmāju "nepārcilvēki", mūsu dārgie "naftalīnā izpeldinātie hitlerjūgendi", pagaidām lēmumu par to, kam dzīvot, kam – ne, nepieņems pēc tautības, bet gan tā, kā tas pieņemts liberālā tirgus sabiedrībā: pēc prečskata un tirgus vērtības, lai arī "uz aci", nevērtējot slēptos talantus un vērtības, tādus kā latviešu valodas prasmes.
Nu, bet ja nacionālā ideja Latvijai šķitīs svarīgāka, nekā liberālā, un no tās novērsīsies apgaismotā Eiropa, tā var palikt viena pati milzīgā, biedējošā pasaulē, kur mudžēt mudž visādas briesmas... Tīrās šausmas.
