Pacelšanās tādā augstumā ir svarīgs un ļoti sarežģīts taktiskais elements kara pilotu mācībās. Kāpēc tā vajadzīga? Par to portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs.
Fizikas likumi
Lidojumiem lielā augstumā nepielaiž visus un ne uzreiz – vajadzīga speciāla sagatavošanās. 15 kilometru augstumā lidmašīna uzvedas pavisam citādi nekā ierastajā augstumā 6-7 tūkstošu metru augstumā virs jūras līmeņa.
Vispirms piloti mācās droši kontrolēt lidmašīnu 8-10 kilometru, pēc tam – 12 kilometru augstumā, turklāt ar dažādām svara īpatnībām – ar pilnām degvielas tvertnēm, ar bumbu kravu un "tukšu".
Nopelniem bagātais Krievijas lidotājs, aviācijas ģenerālmajors Vladimirs Popovs atzīmēja, ka stratosfērā iznīcinātājs kļūst inderts: izretinātā gaisa dēļ uz stūres noslieci tas reaģē ar zināmu nokavēšanos.
"Lai radītu vadības momentu, vajadzīga lielāka novirze, - viņš precizēja. – Taču, ja pagriezt pa labi vai kreisi pāri par noteiktu normu, izvedot mašīnu, būs vajadzīga lielāka piepūle, ar to var nepietikt, un lidmašīna nogāzīsies. Pie tam vieglu mašīnu vadīt ir vienkāršāk, nekā ar pilnām tvertnēm. Ir ļoti grūti noturēties stratosfērā ilgi."
Vēl viena īpatnība – lielāka inerce un grūtības ar attāluma noteikšanu. "Ja tu ej grupā kā vadāmais un mazliet esi piedevis gāzi, uzreiz sāc panākt komandieri, - stāstīja ģenerālis. – Gadās arī tā: samazini vilmi līdz minimumam, šķiet, mazāk vairs nevar, - dzinējs apstāsies, bet inerce ir tik stipra, ka apdzen komandieri. Vajag ļoti precīzi aprēķināt inerci."
Vidējā un mazāk augstumā lidmašīna ir daudz paklausīgāka, daudz precīzāk reaģē uz vadības iekārtu komandām. Mašīnas iet pāros kā piesietas. Bet stratosfērā drošības labad iznīcinātāji cenšas noturēt 200 metru distanci, lai saglabātu laika rezervi ārkārtas manevram.
Neskatoties uz automātu iespējām, lielā augstumā piloti vienmēr pārņem vadību, turpināja Popovs. Ja runa ir par kauju, tas notiek obligāti – tikai cilvēks spēj veikt tādus manevrus, kā izvairīšanās no pretinieka uguns vai raķetēm.
"Eju saskaņā ar rādījumiem"
Lidojumu stratosfērā vēl vairāk apgrūtina tumsa – naktī lidotājs vienmēr izjūt spēcīgu psiholoģisko un fizisko spriedzi.
"Horizonts tikpat kā nav redzams, - paskaidroja ģenerālis. – Debesīs redzamas tikai retas zvaigznes, uz zemes – gaismiņas. Ja ir mākoņains, tu lido tikai pēc rādījumiem. Psihe ir maksimāli noslogota. Vēl taču jāizpilda taktiskie manevri, jāpievēršas mērķi, jāizvairās no svešas raķetes vai jāpalaiž savējā."
GKS izstrādāti īpaši testi reakcijas parbaudei tumsā. Kursantu ieved tumšā istabā, apžilbina ar gaismas uzliesmojumu un uzņem laiku, pēc kura viņš saskatīs ģeometrisku figūru vai lidmašīnas siluetu. Labs rādītājs ir 4-5 sekundes.
Lai nu būtu, kā būdams, bez lidojumiem stratosfērā naktī šodien neiztikt – tas ir viens no efektīvākajiem paņēmieniem, ar ko stāties pretī pretinieka aviācijai. Visu mūsdienu iznīcinātāju, izlūkošanas lidmašīnu un bumbvedēju ekipāžām jāprot rīkoties lielā augstumā un izpildīt kaujas uzdevumus tur, kur agrāk lielākoties lidoja izmēģinātāji.
Cita starpā iznīcinātājiem nākas pacelties stratosfērā, lai novērstu pretinieka stratēģiskās aviācijas masveida uzlidojumu. Tie paši amerikāņu bumbvedēji B-52 paceļas apmēram 12 km augstumā.
"Sekmīga uzbrukuma labad vienmēr ir izdevīgāk atrasties mazliet augstāk nekā pretinieks, - stāstīja lidotājs. – Viņu ir vieglāk ieraudzīt, vienkāršāk manevrēt un panākt. Pie tam dažas PGA sistēmas vienkārši nespēj aizsniegt mērķus stratosfērā. Atceros, tā mēs strādājām Afganistātā, un mūs nespēja notriekt."
Stratosfēras rekordisti
Iznīcinātāju-bumbvedēju Su-34 lidojumi stratosfērā spilgti demonstrē, cik lielu soli uz priekšu spēruši konstruktori, izstrādājot daudzfunkcionālos kompleksus. Su-34 priekšgājējs – bumbvedējs Su-24 bija ļoti slikti pielāgots manevriem lielā augstumā.
"Liela loma ir mašīnas svaram un spēka iekārtas jaudai, - norādīja Popovs. – Ar degvielu un eļļām neuzpildīta Su-24 "sausās" masas un garuma proporcija sastāda aptuveni metru uz tonnu. Pēc būtības tas ir metāla gabals. Tomēr to ar nodomu projektēja ar kolosālu fizelāžas un spārna izturību. Šie bumbvedēji lido ar milzu pārslodzēm. Piemēram, Su-24 ir pirmā lidmašīna, kas spēj strādāt supernelielā augstumā, apliecot reljefu. Taču tā bija ļoti smaga – ar pilnu bumbu kravu pat septiņu kilometru augstumā tik tikko pacēlās."
Iznīcinātājs-bumbvedējs Su-34 nepieciešamības gadījumā var būt gan pārtvērējs, gan izlūks, gan trieciena iznīcinātājs. Tam pieejams plaša spektra augstums un ātrums – no 50-100 metriem līdz 14-15 kilometriem un no 500 līdz 2000 kilometriem stundā.
Jāpiebilst, ka Krievijas GKS jau sen ir vēl viena unikāla lidmašīna, kam stratosfēra ir dzimtās mājas. 70. gados izstrādātais pārtvērējs MiG-31 vēl joprojām tiek uzskatīts par labāko lielā augstumā strādājošo iznīcinātāju pasaulē. Pateicoties nepārspētām tehniskajām īpašībām, tas spēj sasniegt ātrumu gandrīz 3000 km/h.
"Kara aviācijā ir jēdziens "dinamiskie griesti", - paskaidroja lidotājs. – Uzbrukumā lidmašīna palielina ātrumu, paceļas maksimālā augstumā un izpilda tā saucamo dinamisko kalniņu. Protams, zaudē kinētisko enerģiju – tādā augstumā mašīnu ilgi nenoturēsi, tā sāk planēt. Tomēr sekmīgam uzbrukumam vajadzīgas tikai dažas sekundes. Redziet, MiG31BM 40 kilometru augstumā spēj uzbrukt kosmiskajiem aparātiem zemā orbītā. Dinamiskā kalniņa virsotnē pilots palaiž raķeti pa satelītiem, kas atrodas līdz 120 kilometru attālumā no Zemes."
Atzīmēsim: pēdējos gados uz MiG-31 bāzes tiek izstrādāts tālās pārtveršanas perspektīvais komplekss. Jaunā lidmašīna lidos vēl ātrāk un augstāk. Komplekss ar palielinātu cīņas rādiusu būs svarīgs posms valsts gaisa kosmiskās aizsardzības sistēmā un spēs stāties pretī modernākajam raķešu bruņojumam un aviācijas tehnikai.
