Pirms 20 gadiem notika lielākā katastrofa Krievijas zemūdeņu flotes vēsturē. Projekta "Antei" atomzemūdene "Kursk" līdz ar ekipāžu nogrima Barenca jūras dzīlēs, 108 metru dziļumā. Ūdenslīdēji vairākkārt centās iekļūt tajā un atbrīvot izdzīvojušos, tomēr nevienu neizdevās glābt. Par traģiskajiem notikumiem portālā RIA Novosti atgādināja Nikolajs Protopopovs.
Pēdējais reiss
Uz plānveida mācībām Barenca jūrā "Kursk" izgāja 10. augustā. Divas diennaktis turpinājās manevri, 12. augustā jūrnieki gatavojās nosacītam uzbrukumam pretinieka aviācijas bāzes grupai. Negaidot sakari ar kuģi pārtrūka. 11:30 norvēģu seismoloģiskās stacijas fiskēja grūdienu ar 1,5 magnitūdu. Dažas minūtes vēlāk sekoja spēcīgāks – 3,5 magnitūdu grūdiens.
Zemūdens kreseri devās meklēt Ziemeļu flotes kuģu vienība. "Kursk" tika atrasta nākamajā dienā 108 metru dziļumā. Pēc apskates ar nolaižamajiem aparātiem noskaidrojās, ka zemūdene burtiski iedrāzusies jūras dibenā aptuveni 40 grādu leņķī, priekšdaļa ir uzšķērsta, priekšējos nodalījumus piepildījis ūdens. Krievijas JKF Lkomandieris admirālis Vladimirs Kurojedovs jau toreiz paziņoja, ka cerības uz komandas glābšanu nav lielas. Tomēr glābšanas operācija tika sākta: avārijas rajonā ieradās atomkreiseris "Petr Velikyi", zemūdene un vēl aptuveni 20 kuģi. Krievijas Aizsardzības ministrija sāka pārrunas ar NATO pārstāvjiem, lūdzot tehnisko palīdzību "Kursk" ekipāžas glābšanai.
Plānots, ka izdzīvojušie jūrnieki varēs pamest zemūdeni ar glābšanas lādiņu palīdzību. Tomēr sākās vētra – jūras viļņošanās katastrofas rajonā sasniedza 5 balles. Centrālā konstruktoru biroja "Rubin" – šī tipa zemūdeņu izstrādātāja – speciālisti vērtēja, ka gaisa ekipāžai pietiktu 5-6 dienām.
Kuģis, cilvēki un likteņi
Zemūdenē "Kurska" bija 118 cilvēki – virsnieki, mičmaņi, līguma dienesta un valsts karadienesta matroži. Daudzi – jūrnieki vairākās paaudzēs. Piemēram, vecākā mičmaņa Sergeja Černiševa ģimenes locekļu kopējais dienesta laiks JKF pārsniedz 150 gadus.
"Serjoža dzimis Sevastopolē, un, kā jau daudzi vietējie puikas, no bērnības sapņoja par jūru, - sarunā ar RIA Novosti pastāstīja Sergeja brālis Jevgēņijs, arī – kara jūrnieks. – Mūsu ģimene pārvācās uz Severomorsku 1973. gadā, kad tēvu iecēla par jūras sakaru pulka komandieri. Serjoža bija ļoti godīgs un pozitīvs cilvēks. Un aktīvs – komjaunatnes organizators skolā, šaha komandas kapteinis. Viņa vārds piešķirts skolai Severomorskā, kurā viņš mācījās."
"Kursk" – tolaik tā bija jaunākā atomzemūdene – komandā Sergejs Černiševs nonāca 1993. gadā. Dienēja rezerves ekipāžā, pēc tam – pamata komandā. Uz kuģa pildīja kosmisko sakaru tehniķa pienākumus.
"Kad sākās perestroika, bezdarbs, es palīdzēju viņam iekārtoties dienestā atomzemūdenes ekipāžā, - atcerējās bojāgājušā jūrnieka brālis. – Tā bija prestiža vieta: moderna atomzemūdene, mūsdienīgs bruņojums. Ļoti stingra atlase: pēc izglītības, veselības, sagatavotības līmeņa. Brālis divas reizes devās autonomos reisos, ilgstošos pārgājienos, bija ļoti pieredzējis jūrnieks. Jāpiebilst, ka "Kursk" ekipāžā deviņdesmit procenti bija virsnieku un mičmaņu, nejaušu cilvēku tur nebija."
"Kursk" ekipāžā bija arī kapteiņleitnants Maksims Safonovs ar līdzīgu dzīves stāstu. Viņa tēvs, JKF virsnieks Anatolijs Safonovs stāsta, ka Maksims kopā ar viņu kopš bērnības braukājis pa jūras kara garnizoniem.
"Piektajā klasē viņš iestājās Jauno jūrnieku klubā un ļoti ieinteresējās, - stāsta Anatolijs. – Puikas veda uz ekskursijām uz Melnās jūras, Ziemeļu jūras floti, viņiem tas ļoti patika. Dēls un viņa draugi gribēja mācīties tikai Nahimova skolā. Vēlāk viņš nolēma kļūt par zemūdens flotes jūrnieku. Es dienēju uz kuģiem, taču sāku ar zemūdenēm. No savas pieredzes zinu, cik tā ir smaga un atbildīga profesija."
Maksims izraudzījās stūrmaņa specialitāti, un 1996. gadā viņu pieņēma "Kursk" ekipāžā. Tā bija viņa pirmā dienesta vieta.
"Zemūdenes toreiz reti gāja jūrā, "Kursk" bija Ziemeļu flotes labākais kuģis, strādāja vairāk par visiem, - atceras Safonovs, vecākais. – Visa ekipāža bija ļoti aizrautīgi cilvēki, ar milzīgu vēlmi dienēt, viņi mīlēja savu darbu. Maksims ļoti pārdzīvoja, ka, ņemot vērā situāciju valstī, kuģi pamet virsnieki, raizējās par zemūdenes likteni. Vien mēnesis viņam bija vajadzīgs, lai nokārtotu visas ieskaites par kuģa sistēmām, izdzīvošanas pasākumiem un kļūtu par pilntiesīgu komandas locekli."
1999. gada rudenī "Kursk" bija reisā uz Vidusjūru. Kreiseris sekmīgi pārvarēja visas NATO pretzemūdeņu robežas, slepus eskortēja ASV 6. flotes kuģus un pat izpildīja dažus nosacītus raķešu startus. Komandieris Genādijs Ļačins toreiz kļuva par Krievijas Varoni, lielākā daļa ekipāžas locekļu tika apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Maksimam Safonovam vajadzēja piešķirt II pakāpes ordeni "Par nopelniem Tēvijas priekšā". Nepaspēja.
"Kursk" ekipāžā bija ne tikai kar;avīri vairākās paaudzēs. Piemēram, vecākais staršina Aleksandrs Ņeustrojevs dzimis nelielajā Loskutovo ciemā Tomskas apgabalā un pēc iesaukšanas dienestā nokļuva atomzemūdenes ekipāžā.
"Visu bērnību mēs dzīvojām vienā mājā, mācījāmies vienā skolā, kopā spēlējām hokeju, pat autovadītāja un traktorista tiesības saņēmām vienlaikus, - atceras viņa draugs un vārdabrālis Aleksandrs. – 1997. gadā Saņu iesauca armijā. Pēc mācībām Severodvinskā – Ziemeļu flote. Nosūtīja uz "Kursku". Pēc tam nolēma noslēgt līgumu – saprata, ka ciemā darbu neatrast. Bet jūrniekiem deva dzīvokli, maksāja algu. Viņš rakstīja, ka lepojas ar dienestu, stāstīja, ka viņa zemūdene ir nenogremdējama. Ļoti atzinīgi raksturoja ekipāžu – bija sadraudzējies ar citiem jūrniekiem."
Par avāriju zemūdens kreiserī staršinas draugi un tuvinieki uzzināja pa radio. Glābšanas operācijai pa televizoru sekoja viss ciems. Pirmajās dienās pēc traģēdijas tika saņemta pretrunīga informācija – gandrīz nedēļu Loskutovo iedzīvotāji cerēja, ka Sašu izglābs.
"Viņu atveda slēgtā "cinkā", - stāsta draugs. – Apglabākām tepat, ciemā. Vēlāk uzcēlām postamentu, uzstādījām uz kapa enkuru. No ģimenes viņam palikusi māsa un jaunākais brālis. Tēvs gāja bojā, kamēr Saša vēl bija obligātajā dienestā. Bet māte aizgāja 2005. gadā. Neizturēja – pazaudēja vīru, pēc tam gandrīz uzreiz – dēlu."
Pēdējais patvērums
"Kursk" jūrniekus mēģināja glābt vairāk nekā nedēļu. Līdz zemūdenei vairākkārt nolaidās dziļūdens aparāts "Priz", taču iekšā iekļūt neizdevās. Pirmie kreiserī nokļuva norvēģu ūdenslīdēji, kuri avārijas vietā ieradās ar kuģi "Seaway Eagle". 20. augustā viņi apsekoja zemūdeni. Norvēģiem izdevās nokļūt līdz avārijas un glābšanas lūkai un atvērt to ar speciāli izgatavotiem instrumentiem.
Videokameras rādīja, ka visi nodalījumi ir pārplūduši, nav nekādu nišu ar gaisu. 21. augustā Ziemeļu flotes štāba priekšnieks viceadmirālis Mihails Mocaks apstiprināja, ka atomzemūdenes K-141 "Kursk" ekipāža ir gājusi bojā.
Oktobrī jūrnieku mirstīgās atliekas sāka pacelt dienas gaismā. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka pēc sprādziena cilvēki izdzīvojuši 6., 7., 8. un 9. nodalījumā. Visi pārgāja uz devīto nodalījumu un gaidīja palīdzību. Pirmsnāves zīmītē kapteiņleitnants Dmitrijs Koļesņikovs vēstīja, ka nodalījumā patvērušies 23 cilvēki.
2001. gada oktobrī "Kursk" tika pacelta no dzīlēm. To nogādāja kuģu remonta rūpnīcā Rosļakovā. Ekspertīzes parādīja, ka gandrīz viss kuģis iekšpusē izdedzis. Temperatūra ugunsgrēka epicentrā sasniedza 8000 grādus pēc Celsija skalas. Starpsienas uzšķērda sprādziena vilnis. Brīnumainā kārtā bojājumus neguva reaktora nodalījums un 22 spārnotās raķetes šahtās gar bortiem. Oficiālā informācija par katastrofas iemesliem tika publicēta 2002. gada jūlijā. Avārija notika sprādziena rezultātā, kura centrs lokalizēts mācību torpēdas atrašanās vietā, ceturtajā torpēdu aparātā, un pēc sprādziena procesa tālākas attīstības torpēdu ielādes nodalījumos atomzemūdenes pirmajā nodalījumā."
Valsts ģenerālprokurors Vladimirs Ustinovs atzina, ka "Kurska" gandrīz pilnībā applūdusi sešu līdz septiņu stundu laikā pēc avārijas.
