Ministra stāvoklis ir sliktāks nekā gubernatoram, jo viņa rīcībā ir viens vienīgs arguments izteiktās pozīcijas apstiprinājumam. Formāli skatoties, Savienotās Valstis patiešām "pārvietos lielāku skaitu karavīru uz austrumiem, tuvāk Krievijas robežām". Nelaime tāda, ka, uzmanīgāk izskatīta, šī tēze sabrūk pīšļos, atkailinot amerikāņiem visnotaļ neērto notiekošā slēpto pusi. Plašāk par situāciju Irinas Alksnis materiālā portālā RIA Novosti.
Vāciju pametīs gandrīz 12 tūkstoši karavīru. Tikai lielākā daļa – 6,4 tūkstoši cilvēku – atgriezīsies mājās uz ASV. Pārējie tiks izvietoti citās Eiropas valstīs, arī Itālijā un Beļģijā. Maskavai pie sāniem – Polijā – dislocēsies vien tūkstotis karavīru.
Ne īpaši iespaidīga matemātika Espera vārdu apstiprinājumam. Citāda nemaz nevar būt, jo kolīzijām ap amerikāņu kontingentu VFR nav nekāda sakara ar NATO un Krievijas konfrontāciju.
Jau 2018. gada jūnijā Washington Post pastāstīja, ka Pentagons analizē karaspēku plašās pārdislokācijas Eiropā izmaksas un sekas. Avīze apgalvoja, ka Tramps ieinteresējies par šo jautājumu tā paša gada sākumā. Turklāt ASV prezidenta motīvu pamatā bija vienīgi neapmierinātība ar NATO sabiedrotajiem, kuri atsakās maksāt lielāku naudu par aizsardzību. Pirmām kārtām tas attiecās uz Berlīni, kura jau ilgus gadus cītīgi izvairās audzēt savus militāros izdevumus līdz 2% no IKP, kā to prasa Ziemeļatlantijas alianses kārtības rullis.
Pirms gada jautājums atkal parādījās publiskajā telpā. Toreiz ASV vēstnieks Vācijā Ričards Grenels atklāti paziņoja: viņa valsts ir gatava izvest daļu militārā kontingenta no VFR uz Poliju, jo ir "aizvainojoši gaidīt, ka Amerikas nodokļu maksātājs turpmāk maksās vairāk nekā par 50 tūkstošiem amerikāņu Vācijā, kamēr vācieši izmanto savu tirdzniecība bilances proficītu iekšējiem mērķiem".
Vētraināko – un sajūsmas pilnu – reakciju šis paziņojums izraisīja Polijā. Visu pagājušo gadu Polijas politiķi un mediji kaislīgi sapņoja par to, ka viņu valsts kļūs par galveno Amerikas karaspēku koncentrēšanās vietu Eiropā. Lieta aizgāja līdz kodolieroču pārdislocēšanas perspektīvu apspriešanai. Tiesa, tādas runas necēlās no zila gaisa vien, tās izprovocēja ASV amatpersonas, kas pieļāva šādu notikumu attīstību.
Īsāk sakot, ja nolobīsim no faktiem politisko paziņojumu, plānu un cerību čaulas, kļūs redzama notikumu būtība.
Savienotās Valstis ilgus gadus centās piespiest Vāciju – vienu no lielākajām ekonomikām pasaulē – kardināli palielināt savu militāros izdevumus, jo veiksmes gadījumā lielākā daļa līdzekļu aizplūstu pāri okeānam. No amerikāņu puses lietā tika likti draudi, spiediens un šantāža. Tomēr visi viņu pūliņi izrādījās velti: Vašingtonai neizdevās piespiest vācu valdību grozīt viedokli.
Spriežot pēc visa, Donaldam Trampam tas beidzot ir apnicis, tādēļ tagad valsts aizsardzības ministrs un citas amatpersonas pūlas piesegt valsts vadītāja pieņemto lēmumu par karavīru izvešanu no Vācijas, lai Savienotās Valstis neizskatītos pavisam lieli zaudētāji šajā situācijā.
Bet tieši tā tas izskatās.
Panākt no vāciešiem vēlamo nespēja. Papildu ieguldījumus savā ekonomikā nesaņēma. Militārais kontingents Eiropā tiks samazināts, – un tas viss Krievijas augošās ietekmes un spēka fonā. Tāds sods kā karaspēka izvešana izskatās pavājš: VFR patiešām zaudēs darbavietas un zināmus līdzekļus, ko pelna uz militārās infrastruktūras apkalpošanas rēķina, taču šie zaudējumi nav salīdzināmi ar tiem, kādi būtu, ja valsts piekristu Vašingtonas prasībām.
Tātad vēl viens tūkstotis karavīru Polijā ir vienīgais, kas ļauj Savienotajām Valstīm saglabāt imidžu un ziņot: turpinās centieni apturēt Krieviju.
Laikam visinteresantākais visā šajā stāstā ir jautājums, kādēļ tad Tramps tomēr pieņēma lēmumu par kontingenta izvešanu no VFR. Galu galā, viņam nekas netraucēja arī tālāk vilkt kaķi aiz astes, bet negatīvu seku varēja būt mazāk.
Jādomā, ka atminējums meklējams Amerikas prezidenta personībā un mērķos, ko viņš sev nospraudis nacionālā līdera lomā.
Lai cik ekscentrisks izskatītos Tramps, viņš patiesībā ir pievērsies ASV uzkrājušos sistemātisko problēmu risināšanai, tai skaitā ar radikāliem pasākumiem. Cita starpā, Savienotās Valstis iekļuvušas lamatās, kur tiešā pretrunā nonākušas valsts ekonomiskās intereses un pasaules lielvalsts reputācija.
Patiesībā prezidenta neapmierinātība ir saprotama: nepietiek ar to, ka Amerika uzņēmusies Eiropas aizsardzības funkcijas, tā vēl pati maksā par šo priekšrocību, jo lielākās un bagātākās Vecās Pasaules valstis ērti nosēdušās tai uz kakla.
Bez šaubām, zināma loma ir arī tam, ka neviena, arī ne Vācija, netic militāriem draudiem no Krievijas puses. Tādēļ, ja amerikāņiem tīk turpināt militāri politiskās rotaļas ar Maskavu, Eiropa ir gatava piespēlēt vecākajam NATO partnerim, taču par savām ambīcijām Vašingtonai ir jāmaksā pašai.
Savukārt ASV globālās lielvalsts statuss lielākajai daļai Amerikas elites ir pašvērtība, kuras dēļ nav grēks maksāt, pat par nepārprotami neveiksmīgiem projektiem.
Tikai Donalds Tramps tam nepiekrīt. Viņš jau daudzkārt atklāti ir paziņojis, ka pasaules līdera statusam ir jānes konkrēts labums Savienotajām Valstīm un to ekonomikai. Ja tā nav, visa tā lielvalsts būšana ir bezjēdzīga un dārga muļķība, un tā uzturēšanai tērētos līdzekļus labāk novirzīt nozīmīgākām jomām.
Lēmums par zināma kontingenta izvešanu no Vācijas atkal pierāda, ka principiālos jautājumos Trampa vārdi sakrīt ar rīcību.
Apzinoties, ka Berlīnes viedokli mainīt neizdosies, viņš ķērās pie lietas biznesmenis un sāka izdevumu samazināšanas procesu. Karavīru pārdislokācija pati par sevi izmaksās Savienotajām Valstīm vērā ņemamu naudas summu, taču tas ir izdevīgāk, nekā turpināt maksāt par viņu atrašanos VFR. Tādēļ var pārliecinoši teikt, ka Donalda Trampa lēmums ir izdevīgs no ekonomiskā viedokļa un atbilst ASV nacionālajām interesēm.
Paralēli tas, protams, turpina Savienoto Valstu globālā hegemona demontāžu, atklāti demonstrējot to vājumu, nespēju arī turpmāk nest savos plecos visu uzņemto finansiālo saistību slogu. Un tas jau atbilst visas pasaules prasībām.
