Viņu tehnika vienmēr ir bijusi neparasta. Par bruņotajiem monstriem uz ceļiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Uz rezerves sliedēm
Bruņuvilcieni parādījās jau XIX gadsimtā, tomēr Krievijas armijas rezervē tie ir vēl joprojām. Pirmās Čečenijas kampaņas laikā speciālie dzelzceļa sastāvi SP-1 un SP-2 piesedza remonta brigādes Nazraņas-Groznijas iecirknī. Katram uz platformas – divas kājnieku bruņumašīnas. Turpat iekārtoja slēptuvi ar smilšu maisiem un gultņiem, apšaudes pozīcijas ložmetējiem un automātiskajiem granātmetējiem.
Otrajā Čečenijas kampaņā piedalījās jau pieci specvilcieni. Ekipāžām uzdeva dzelzceļa maršrutu inženierizlūkošanu, fugasu atmīnēšanu, militāro ešelonu apsardzi. Arī šodien bruņotie sastāvi "Baikal", "Terek", "Amur" un "Don" ir gatavi atkal doties ceļā, ja būs nepieciešams. Piemēram, 2015. gadā divi no tiem piedalījās materiāltehniskā nodrošinājuma spēku mācībās vairākos kara apgabalos.
Tomēr draudīgākie monstri uz sliedēm vēl nesen bija 80. gadu beigās bruņojumā uzņemtie militārie dzelzceļa raķešu kompleksi (MDzRK) ar starpkontinentālajām ballistiskajām RS-22. Šie kodolsavaldīšanas līdzekļi bija īpaši mobili, pateicoties attīstītajam dzelzceļa sliežu tīklam, un bija ļoti grūti izsekot tos no satelītiem. Kodolatbruņošanās programmas ietvaros MDzRK tika izņemti no ekspluatācijas vieni no pirmajiem.
2013. gada aprīlī aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs informēja par jaunās paaudzes MDzRK projektu, kas ieguvis nosaukumu "Barguzin". Līdz 2014. gada decembrim AM pieņēma lēmumu par kompleksam paredzētajām raķetēm: RS-24 "Jars". Vienā vilcienā – sešas raķetes. Tām piemēroti ir parastie kravas vagoni, tāpēc MDzRK iespējams efektīvi nomaskēt civilo dzelzceļa sastāvu plūsmā.
Tomēr 2018. gadā noskaidrojās, ka projekts ir iesaldēts, atbrīvotie līdzekļi atvēlēti šahtas bāzes raķešu kompleksa "Avangard" radīšanai. Tomēr raķešu vilcienu iestrādes saglabājās, Krievijai ir pa spēkam organizēt to ražošanu.
Pirmie "Hunhuzi"
Par MDzRK vecvectētiņiem var uzskatīt pirmos krievu bruņuvilcienus, kuri nonāca imperatora armijā 1915. gadā. Armija saņēma piecus specializētos dzelzceļa sastāvus. Par labākajiem bruņuvilcieniem Pirmā pasaules kara gados tiek uzskatīti četri "Hunhuz" tipa sastāvi.
Katru veidoja "O" sērijas lokomotīve un divi divasu laukumi. Uz tiem – pa 12 austriešu 8 mm ložmetēji Schwarzlose (trofejas) un pa tornim ar 76,2 mm kalnu lielgabalu (1904. gada paraugs). Bruņu – 1,2-1,6 cm biezas tērauda plāksnes – pilnīgi pietika, lai aizsargātu 94 cilvēku ekipāžu no strēlnieku ieročiem.
1915. gada 24. septembrī agri no rīta galvenais bruņuvilciens izlidoja tieši pret austriešu ierakumiem un atklāja viesuļuguni. Apjukušais pretinieks atkāpās, pārrāvuma vietā nekavējoties metās krievu strēlnieki. Tomēr austrieši ātri attapās un otrā aizsardzības līnija izsita "Hunhuzu" no ierindas.
Krievijas armija aktīvi pielietoja bruņuvilcienus lielās operācijās, piemēram, Brusilova pārrāvumā.
Pa frontes ceļiem
Bruņuvilcieni karoja arī Pilsoņu kara laikā – abās pusēs. Otrajā pasaules karā uz dzelzceļiem karoja vairāk nekā divi simti bruņotu sastāvu, būvēti pēc desmit dažādiem projektiem – gan vieglie, gan supersmagie. Šķiet, vislabāk pazīstamais ir "Žeļezņakovs", kas piedalījās Sevastopoles aizsardzībā.
Tas bija īsts milzenis, bruņots ar pieciem 76 mm lielgabaliem, diviem 82 mm mīnmetējiem, četrpadsmit 7,62 mm Maksima ložmetējiem un diviem 12,7 mm zenīta lielkalibra ložmetējiem uz četrām platformām. Bruņu biezums – 30 mm, ātrums – 50 km/h, tāpēc "Žeļezņakovs" efektīvi izturēja triecienu un ātri izvairījās no apšaudes. Vācieši to nosauca par "zaļo spoku". Klusuma brīžos ekipāža mēdza pārkrāsot sastāvu, mainot maskēšanās krāsas. Uz sliedēm "Žeļezņakovs" izgāja tikai pēc rūpīgas izlūkošanas. Pie apšaudes robežas deva graujošu triecienu pretinieka nocietinājumiem un tūlīt mainīja pozīciju. "Žeļezņakovu" slēpa šaurās nišās klintīs vai tuneļos. Hitleriešiem izdevās atrast bruņuvilcienu. Aviācija uzbruka tunelim, kurā tas slēpās, un sagrāva abas izejas.
1942. gada 1. maijā saformētais 31. atsevišķais bruņuvilcienu divizions ar kaujām nogāja no Volgas līdz Berlīnei. Tā galvenais spēks bija sastāvi "Kozjma Miņins" un "Iļja Muromieris". Abi bija bruņoti ar četriem 76 mm lielgabaliem, divām reaktīvo lādiņu palaišanas iekārtām, 12 ložmetējiem un četriem 25 mm automātiskajām zenītiekārtām. Bruņu biezums – 4,5 cm.
Divizions piesedza 61. armijas uzbrukumu Kurskas kaujā, atbrīvoja Rietumukrainu, kāva vāciešus Polijā. Artilerijas divkaujā tas likvidēja vācu bruņuvilcienu, 42 mīnmetēju baterijas, 24 lielgabalus, 14 dzotus, 94 ložmetēju ligzdas, 15 lidmašīnas un simtiem pretinieka kareivju.
Pēc kara
1970. gados, ņemot vērā Ķīnas attiecību saasināšanos ar PSRS, tika pieņemts lēmums būvēt četrus bruņuvilcienus BP-1 Transsibīrijas maģistrāles patrulēšanai gar PSRS un Ķīnas robežu.
Jaunā tehnika piederēja pie, kā tagad mēdz teikt, moduļu tipa. Bruņota lokomotīve vilka astoņas platformas ar diviem peldošajiem tankiem PT-76, astoņiem bruņutransportieriem BTR-40, kā arī laukumu ar divām zenīta iekārtām Zu-23-2
Bija arī pieci kaujas moduļi BTL-1, iedēvēti par bruņuputniem: manevrētspējīga lokomotīve un divas četrasu platformas ar tankiem T-54, T-55 vai T-62. Piedevām – kājnieku nodaļa. Tie varēja rīkoties arī patstāvīgi.
Jāpiebilst, ka šiem vilcieniem nebija lemts piedalīties kaujās. Attiecības ar Pekinu uzlabojās, un BP-1 nosūtīja rezervē.
