RĪGA, 9. augusts — Sputnik. Laika atskaite līdz katastrofai Beirūtā sākās vairāk nekā pirms sešiem gadiem, kad Krievijas pilsoņa nofraktēts kravas kuģis neplānoti apstājās pilsētas, ostā, stāsta New York Times. Rakstu par to pārtulkojis un pārpublicējis portāls InoSMI.
Spēcīgais sprādziens norībēja otrdien Beirūtas jūras ostas rajonā. Dati liecina, ka traģēdija aiznesusi 154 cilvēku dzīvības, aptuveni 5 tūkstoši ievainoti. Valstī izsludinātas sēras.
Sprādziena vilnis sagrāvis desmitiem māju, iznīcinātas un sabojātas automašīnas, daudzos kvartālos izsisti stikli. Beirūta atzīta par nelaimes zonu, uz divām nedēļām pilsētā ieviesta ārkārtējā situācija.
Vietējās varasiestādes ziņo, ka sprādzienu izraisīja amonija salpetris – 2750 tonnas ķimikāliju, ko 2014. gadā konfiscēja muita, glabājās noliktavā. To parasti izmanto minerālmēslu un spridzekļa ražošanai.
Stāsts par šo kravu ir drūms – tajā ir tiesu batālijas, finansiāli strīdi un neredzēta nevērība. Tas sagādājis baismīgus bojājumus vienā no populārākajām un godājamākajām pilsētām Tuvajos Austrumos.
Jūrnieki-ķīlnieki
Kuģis "Rosus", kas kursēja ar Moldovas karogu, ieradās Beirūtā 2013. gada novembrī, divus mēnešus pēc iziešanas no Batumi ostas Melnajā jūrā. Kuģi bija nofraktējis Kiprā dzīvojošais Krievijas biznesmenis Igors Grečuškins, un krava bija paredzēta kompānijai Mozambikā.
Kapteinis Boriss Prokoševs (Krievija) sāka darbu uz "Rosus" Turcijā pēc dumpja, ko iepriekšējā ekipāža sarīkoja nesaņemtās algas dēļ. Grečuškins viņa tolaik pa telefonu paziņoja, ka viņam nepietiek naudas, lai palaistu kuģi caur Suecas kanālu, un nosūtīja to uz Beirūtu peļņā, vienojoties par papildu kravas – smagās tehnikas pārvadāšanu.
Taču, pēc kapteiņa vārdiem, nebija iespējams iekraut tehniku vairāk nekā 30 gadus vecajā kuģī – tā nenovietojās uz klāja. Pēc tam Libānas varasiestādes paziņoja, ka "Rosus" nav piemērots kuģošanai un konfiscēja to, jo nebija apmaksāta noenkurošanās un citi ostas pakalpojumi.
Kuģa īpašnieki mēģināja sazināties ar Grečuškinu, panākt, lai uzņēmējs apmaksātu degvielu, pārtiku un pirmās nepieciešamības preces, taču nesekmīgi. Seši ekipāžas locekļi atgriezās mājās, bet kapteini un trīs jūrniekus no Ukrainas Libānas varasiestādes atstāja uz kuģa līdz brīdim, kad tiks nomaksāts parāds.
Libānas ostas vadība apžēlojās pār izsalkušajiem jūrniekiem un sarūpēja uzturu. Izmisušais Prokoševs pārdeva daļu kuģa degvielas, par saņemto naudu noalgoja advokātus. 2014. gada augustā libāņu tiesnesis pažēloja jūrniekus un lika atlaist. Pēkšņi uzradās Grečuškins un apmaksāja ekipāžas atgriešanos dzimtenē.
Seši gadi noliktavā
Pēc tam krava pārgāja Libānas iestāžu ziņā. Ierēdņi to novietoja glabāšanai noliktavā – angārā Nr.12. Tur amonija salpetris atradās līdz pat sprādziena brīdim.
Laikā no 2014. līdz 2017. gadam muitas vadība vismaz sešas reizes vērsās tiesā ar lūgumu norādīt, kā atbrīvoties no ķimikālijas. Muita ierosināja vairākus problēmas risinājumus, piemēram, nodot to armijas vajadzībām vai pārdot privātai kompānijai.
Daudzu Libānas iedzīvotāju acīs šis stāsts kārtējo reizi apliecināja, cik bezatbildīga ir valdošā klase, kas šogad noveda valsti līdz smagai ekonomiskajai krīzei.
Kapteinis Prokoševs uzskata, ka sprādzienā vainojams Grečuškins un Libānas ierēdņi, kuri vispirms pieprasīja arestēt kuģi, pēc tam – izkraut salpetri noliktavā nevis "izvest laukā un uzart to".
"Viņi būtu varējuši saņemt ļoti labu ražu nevis baismīgu sprādzienu," teica bijušais kapteinis.
