RĪGA, 26. jūlijs – Sputnik, Vladislavs Fedotovs. Lēmumu par XXII Vasaras Olimpiādes-80 rīkošanu PSRS pieņēma 1974. gada oktobrī. Latvijas galvaspilsēta arī varēja kļūt par daļu no šī grandiozā notikuma, taču palaida garām savu iespēju. Igauņi reaģēja ātrāk un apsteidza latviešus.
PSRS Sporta komitejā sākotnēji saistīja olimpisko regati tieši ar Rīgu, citi pretendenti bija Ļeņingrada un Tallina. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijai bija pieredze burātāju sacensību rīkošanā. Turklāt Rīgas jūras līcis ir dziļāks, nekā pie tiem pašiem igauņiem, un arī vēji mazajā Tallinas līcī ir ļoti neparedzami, kā arī tur ir vairāk akmeņu.
Latvijā reaģēja sekojoši: LPSR Ministru padome nosūtīja piedāvājumu Rīgas Pilsētas izpildkomitejai aprēķināt visas izmaksas. Uzreiz noskaidrojās, ka Latvijai nāksies segt 25% kopējo izdevumu, kas bija paredzēti olimpiskās regates rīkošanas sagatavošanai, pārējās izmaksas kompensēja Maskava.
Taču pati ideja neiedvesmoja partijas biedrus ar Augustu Vosu priekšgalā. Ar limitu un finanšu plānošanu nodarbojās Latvijas PSRS Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns. Bija piedāvājums uzbūvēt Olimpisko burāšanas centru uz jau esošā jahtkluba bāzes Bolderājā. Taču viss apstājās, un beigās pasīvums beidzās ar to, ka sāka kustēties igauņi. Viņi ar iedvesmu pieņēma izaicinājumu un dedzīgi ķērās pie lietas.
Jāsaka, ka vēl pirms Maskava oficiāli ieguva Olimpiādi-80, Tallinā jau skatīja nākotnes variantus. Lai saprastu, cik ļoti igauņi vēlējās rīkot olimpisko regati, lūk viens interesants fakts: jau 1971. gadā Tallinas Pilsētas izpildkomiteja pati vērsās PSRS Olimpiskajā komitejā ar piedāvājumu sarīkot burāšanas sporta sacensības pie sevis. Bez jebkādām garantijām Tallinas pilsētas vadītājs, uzņemoties visas bailes un riskus, nolēma rīkoties priekšlaicīgi un uzdeva arhitektiem nākotnes olimpiskā objekta projektēšanu. Runa ir par Tallinas Pilsētas izpildkomitejas vadītāju Ivaru Kallionu. Tieši viņš uzņēmās risku piešķirt no pilsētas budžeta 5000 rubļu skaidrā naudā vietējo dizaineru pakalpojumu apmaksai. Viņi ķērās pie darba, un drīzumā Maskava ieraudzīja potenciālo objektu maketus.
Arī Ļeņingradai bija ne mazāk jaudīga iecere, taču, līdzīgi Rīgai, Ņevas krastos neizrādīja pienācīgu iniciatīvu.
Beigās, kā pēcāk stāstīja PSRS Burāšanas sporta federācijas priekšsēdētājs Andrejs Kislovs, toreizējais PSRS Sporta komitejas vadītājs Sergejs Pavlovs pateica: "Lai ir Tallina. Igauņi izlocīsies no iekšas uz āru, taču izdarīs visu vislabākajā viedā, kamēr pēterpilieši gaidīs norādes no augšas."
Un vēl viena interesanta lieta. Kā atcerējās bijušais Latvijas PSR Sporta komitejas vadītājs Daumants Znatnajs, igauņi izrādījās viltīgāki par pārējiem. Sākotnēji paziņotajiem 25% finansējuma no republikas budžeta viņi, protams, piekrita, taču vēlāk, kad Maskava deva galīgo atļauju regates rīkošanai Tallinā, paziņoja: "Bet mums nav tādu līdzekļu!" Kaut ko mainīt bija jau par vēlu tīri termiņu dēļ, tādēļ trūkstošo līdzekļu sameklēšanu novēla uz citu Padomju Savienības republiku budžeta pleciem (tai skaitā arī uz Latviju).
Pirmo akmeni topošā Olimpiskā burāšanas centra būvniecības pamatos Piritā 1976. gada 6. maijā ielika Starptautiskās Burāšanas sporta federācijas prezidents Bepe Kroče. Vienu gadu pirms Olimpiādes jaunais komplekss tika izmēģināts burāšanas sporta sacensībās PSRS Tautu spartakiādes ietvaros.
Beigās igauņiem vispār iznāca vesela sporta pilsētiņa. Izņemot galveno kompleksa sastāvdaļu – Burāšanas sporta centru (iekļāva divas zonas 750 jahtām) – viņi uzbūvēja vēl 18 dažādus objektus, ieskaitot eliņus, administratīvās ēkas, ēdināšanas bloku, preses centru, darbnīcas, jaunus autoceļus un pārējo saistīto infrastruktūru. Bija arī savs Olimpiskais ciemats, kurš bija paredzēts 632 cilvēku izvietošanai, taču tik daudz pat nebija vajadzīgs: Tallinā Olimpiādē-80 par medaļām cīnījās tikai 156 burātāji no 23 valstīm. Salīdzinājumam, iepriekšējās 1976. gada Olimpiskajās Spēlēs Kanādā sacentās 257 sportisti no 40 valstīm.
Arī Igaunijas galvaspilsēta daudz ko ieguva: tās centrā parādījās somu uzbūvētā 28 stāvus augstā viesnīca "Olimpija". Tallina ieguva jaunu lidostu pie Ulemistes ezera, Piritas pludmales kompleksu, savukārt vecpilsēta tika pārveidota pateicoties poļu restaurētājiem, kuri atjaunoja 350 ēku fasādes.
Pirms Olimpiādes-80 atklāšanas ekspluatācijā tika nodots 314 metrus augstais Tallinas Teletornis, kurš arī šobaltdien joprojām ir augstākā ēka Igaunijā.
Turklāt neilgi pirms tā atklāšanas teju notika katastrofa. 1980. gada aprīlī metinātāja nolaidības dēļ torņa stumbra šahtā aizdegās kabeļi, liesmas ātri izplatījās un sasniedza piekto stāvu. Par laimi brigadierim Veino Sāram izdevās novērst lielāku ugunsgrēku, pārcērtot degošos kabeļus. Rezultātā liesmas nespēja izplatīties tālāk un izkausēt torņa metāliskos elementus.
Šajā fonā Latvijai, kā jau minēts iepriekš, tikusi sava veida apakšuzņēmēja loma. Ziemeļu kaimiņiem aizgāja būvmateriāli topošajiem olimpiskajiem objektiem, tajā virzienā devās strādnieki, kuri tos būvēja, uz pašu Olimpiādi uz Tallinu tika nosūtīti Latvijas pavāri, kulināri, viesmīļi. Starp viņiem bija, piemēram, Gunārs Ķirsons - nākotnē viņš kļūs par "Lido" tīkla šefu. Tolaik viņš iekārtojās darbā modernajā bārā Piritā un nostrādāja tur ne tikai 1980. gada Olimpisko spēļu laikā, bet arī visu vasaru.
Acīmredzot pagaidām Latvijai liktenis nav lēmis rīkot Olimpiādi. Nesenais mēģinājums kopā ar Zviedriju sarīkot Ziemas Olimpiskās spēles 2026. gadā (kandidēja Sigulda) arī nevainagojās ar panākumiem.
Par Maskavas Olimpiādes lieliskajām vēstures lappusēm un Latvijas lomu tajās lasiet Sputnik specprojektā.
