Pieredzējušais diplomāts, šķiet, pavērojis stāvokli ģeopolitiskajā arēnā un nolēmis, ka pienācis laiks iezīmēt ES jauno stratēģisko kursu, kas, acīmredzot, notiks ar devīzi "Sākusies Āzijas ēra!", portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Par "Āzijas ēras" sākumu Borela kungs izteicās nesenajā apspriedē ar vācu diplomātiem. Vēl vairāk, ES diplomātijas vadītājs uzskata, ka amerikanocentriskā (jeb ASV pārvaldē esošā) pasaules kārtība ir beigusies, turklāt savu viedokli pauda vēsturiskās attīstības jaunā posma sākuma kontekstā, kurā ES vairs nav gatava iztikt ar amerikāņu iemīļotās kolonijas vai – labākajā gadījumā – Vašingtonas jaunākā partnera lomu, kam ASV dažreiz žēlīgi atļāva Vecajai Pasaulei nodarboties ar neokoloniālismu tradicionālajos "medību laukos" Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Austrumeiropā.
Brisele vēlas ko vairāk, un tās drosme ir saprotama: Vašingtona ir kļuvusi vājāka, Eiropas Savienība jūt, ka spēku līdzsvars ir mainījies un Vašingtonas-Pekinas nežēlīgais konflikts paver ES plašas iespējas, ko jāpaspēj noķert, neskatoties uz neapmierinātību, ko demonstrē amerikāņu satelīti apvienotajā Eiropā.
Britu izdevums The Guardian publicējis Borela kunga uzrunas drosmīgās tēzes.
"Analītiķi ilgi runāja par (starptautisko attiecību – red.) amerikāņu sistēmas beigām un Āzijas ēras sākumu. Tagad tas notiek mūsu acu priekšā," paziņoja Eiropas galvenais diplomāts. Viņš lika saprast, ka Eiropas Savienība kopumā izjūt kolosālu diplomātisko spiedienu gan no Vašingtonas, gan Pekinas puses.
Jāatzīmē, ka pat fakts – vadošā ES amatpersonas sūdzas par to, ka Eiropas Savienību "piespiež izvēlēties (konflikta – red.) pusi", patiesībā jau ir skandalozs, jo, pirmkārt, norāda uz Eiropas valstīs valdošo politiķu zināmu brīvu gribu, otrkārt, pieļauj, ka Eiropai būs fundamentāla loma ģeopolitiskajā konfliktā Ķīnas pusē, kad tā nonāks barikādēs pretī Amerikai, neskatoties uz visiem apgalvojumiem par kopīgām vērtībām, transatlantisko solidaritāti un piederību kopējai drošības sistēmai – NATO.
Tomēr interesantākais ir tas, kā ES galvenais diplomāts iesaka izšķirt izvēles problēmu. Viņš ierosina pakāpties malā un abiem planētas galvenās lielvalsts statusa pretendentiem ļaut noskaidrot attiecības, Briselei neiesaistoties konfliktā Pekinas vai Vašingtonas pusē.
Pēc būtības, Eiropas Savienība ar sava vadošā diplomāta starpniecību ir deklarējusi suverenitāti. Borels uzskata, ka eiropiešiem "jāseko pašiem savām interesēm un vērtībām, kā arī jāizvairās no pārvēršanās par vienas vai otras puses instrumentu". Acīmredzot, skaidrs, ka Brisele nevēlas pārvērsties par bandinieku Pekinas rokās vai joprojām būt bandiniekam Vašingtonas rokās.
Diezin vai Donalds Tramps būs sajūsmā par tādu bēgšanu no ģeopolitisko batāliju lauka, no bloka, kam (vismaz teorētiski) vajadzētu būt uzticamākajam ASV vasalim un atbalstīt visas amerikāņu ģeopolitiskās avantūras. Kā jau vairākkārt apliecinājuši ASV prezidenta tuvākā loka pārstāvji, Pax Americana – amerikanocentriskās pasaules un amerikāņu hegemonijas – aizsardzība ir galvenā prioritāte, kam nevar būt nekādu kompromisu.
Šajā kontekstā Borela vārdus par to, ka amerikāņu ēra ir beigusies, tagad iestājas Āzijas ēra, iespējams traktēt vienīgi kā nodevību, par ko jāsoda ne tikai konkrētais diplomāts (diezin vai viņš uzstājās politiskās pašdarbības žanrā), bet gan viss Eiropas politiskās elites segments, kam pēkšņi ienācis prātā, ka nu ir īstais laiks sameklēt sev citu saimnieku (un koķetē ar Pekinu) vai atjaunot agrāko varenību un paziņot, ka ES ir neatkarīgs "spēka centrs" jaunajā daudzpolārajā pasaulē.
Jāpiebilst, ka arī par Ķīnu Borels neko sirsnīgu neteica, drīzāk gan, viņaprāt, esot vajadzīga konfrontācija, nevis kooperācija. "Mums ir vajadzīga stingrāka stratēģija attiecībās ar Ķīnu, kas tāpat prasa uzlabot attiecības ar Āzijas demokrātisko daļu", viņš atzīmēja.
Diezin vai Pekina būs sajūsmā, ja visi Ķīnas kaimiņi, ar ko tai ir zināmi kašķi (vai pat īsti pierobežas karstie punkti), pēkšņi saņems diplomātisku, ekonomisku, kā arī, iespējams, tehnoloģisku un militāru atbalstu no Eiropas Savienības valstu puses. Tā kā ambiciozās stratēģijas "Eiropas Savienības atgriešanās Āzijā" galvenais autors patiesībā ir Francijas prezidents Emanuels Maktors, var mosties pamatotas aizdomas par to, ka ES vēlas atgriezties pat ne pie aukstā kara "jaukajām dienām" XX gadsimtā, kad ES starptautiskajā arēnā bija nesalīdzināmi lielāka autoritāte un ietekme, bet gan uzreiz XIX gadsimtā, kad Eiropas lielvalstis dalīja savā starpā kolonijas Āzijā un guva astronomisku peļņu uz koloniālo projektu rēķina.
Piedāvāt Ķīnas kaimiņiem, kuru vidū daudziem, iespējams, ir savas grūtības attiecībās ar Vašingtonu, zināmu alternatīvu "ģeopolitisko jumtu" – tāds gājiens dažiem Eiropas politiķiem var šķist īsti ģeniāls, jo jaunā "Āzijas ēra" nebūt nenozīmē "ķīniešu ēru". No Eiropas Savienības viedokļa "Āzijas ēra" itin labi varētu būt laikmets, kurā Vecā Pasaule atkal kārtīgi nopelnīs šajā reģionā, it īpaši tāpēc, ka mūsdienu apstākļos var iztikt arī bez militārā spēka.
No vienas puses, tāda eiropiešu ģeopolitisko ambīciju atmoda iepriecina: "kolektīvie Rietumi" sairst, ES meklē piedzīvojumus divās ģeopolitiskajās frontēs – diplomātiskajā cīņā ar Ķīnu un tirdzniecības karā ar ASV. Tomēr, no otras puses, rodas zināmas bažas par vairāk vai mazāk stabilās starptautisko sakaru un attiecību sistēmas atliekām, ko esam mantojuši no XX gadsimta (tās izveidē piedalījās mūsu varenie priekšteči) – daudzi lieli ģeopolitiskās spēles dalībnieki ļoti vēlas radikāli atrisināt sakrātās pretrunas, tāpēc, pilnīgi iespējams, tai vairs nekas daudz nav palicis.
