RĪGA, 27. maijs – Sputnik. Apmēram pirms trīs gadiem līdzīgā veidā pārbaudīju Imanta Parādnieka principus. Toreiz nacionālisti izvirzīja Darba likuma grozījumus, saskaņā ar kuriem darbiniekam, veicot pienākumus, ir tiesības komunicēt ar Latvijas iedzīvotājiem tikai un vienīgi valsts valodā.
Nav noslēpums, ka Parādnieks ir cieši saistīts ar kamīnu salonu "Agni" (pēc dokumentiem salona īpašnieks ir viņa dēls). Atnācām uz veikalu, izliekoties par cilvēkiem, kas vēlas iegādāties nu ļoti dārgu kamīnu. Sākām sarunu ar konsultantu – protams, krieviski. Bet mums atbildēja tikai latviski. Taču visi principi izgaisa vienā mirklī – tiklīdz mēs paziņojām, kādu summu plānojam maksāt, konsultants pārgāja uz kvalitatīvu krievu valodu.
Gadījumā ar restorānu "Kūriņš" viss sākās ar manu komentāru FB grupā "Kur paēst?/Где поесть?", pie ieraksta ar īpašnieka atteikumu Uzvaras dienā apkalpot cilvēkus ar Georga lentītēm. Es uzrakstīju, ka derētu pārbaudīt Ābelīša principus. Iepriekš rezervēt galdiņu un ierasties ar Georga lentīti uz krūtīm. Rezultātā grupas dalībnieki pauda vēlmi finansēt šo eksperimentu.
Pa ceļam es cieši piešuju Georga lentīti pie T-krekla. Nevelkot nost, kreklam esot man mugurā. Pat, ja gribēs noraut, – noplēst nevarēs. Braucam uz Jūrmalu, uz skandalozi pazīstamo restorānu "Kūriņš". To pašu, kur 9. maijā faktiskais kroga īpašnieks Arnis Ābelītis atteicās apkalpot krievu apmeklētājus ar Georga lentītēm. Politisku apsvērumu dēļ, kā viņš atzina pats.
Visvairāk šajā lietā mani aizskar tas, ka cilvēks, kas uzskata sevi par kroga saimnieku, drīkst publiski pazemot cilvēkus – savus viesus. Pazemot, izmantojot savu nesodāmību, esot savās telpās. Jā, es uzskatu, ka atteikums apkalpot un lūgums atstāt restorānu ir pazemojums. Tēlot karali un rīkotāju, skaidri apzinoties, ka situācija ir sev izdevīga, tas ir sīkumaini.
Iepriekš piezvanījām uz "Kūriņu", pirms dažām dienām. Rezervējām galdiņu. Svētdien, divpadsmitos. Izvēlējamies ēdienkarti: kādi divi salāti, cūkas stilbiņš, divas melnās kafijas. Mums paskaidroja, ka sakarā ar ārkārtas situāciju ēdienkarte pašlaik ir ierobežota: stilbiņu nav. Bet to pagatavos speciāli mums. Vispār jau "Kūriņš", protams, nav nekāds restorāns. "Kūriņš" ir krogs, vienkārši tagad visi ir pieraduši jebkuru ēstuvi dēvēt par restorānu. Divpadsmitos mēs jau bijām vietā. Necils grunts ceļu krustojums. Novietojam auto – un tepat arī ieeja krogā.
Mūs sagaida. Georga lentīte nedaudz plīvo man uz krūtīm. Paskaidrojam, ka esam rezervējuši galdiņu. Apsēžamies. Mums laipni palūdz precizēt ēdienkarti, atnes kafiju. Pēc pāris minūtēm arī salātus. Ar mēli un ar lasi. Garšojam. Nav tas gardākais ēdiens. Kaut kas vidējs. Gastronomisko baudu dēļ braukt uz šejieni katrā ziņā nav vērts. Parasti šādus ēdienus nez kāpēc dēvē par "mājas virtuvi". Porcijas ir ļoti lielas. Ar vienu ēdienu, kaut vai ar tiem pašiem salātiem, var paēst pieaudzis vīrs. Neviens nepievērš uzmanību Georga lentītei. Nav pat nekādas saspringtības. Personāls ir pieklājīgs un korekts.
Atnes speciāli mums pagatavoto cūkas stilbiņu. Porcija milzīga. Pat diviem par daudz. Divi stilbiņi, vārīti kartupeļi, sautēti skābie kāposti, svaigi dārzeņi, sālījumi, mērce. Garša arī vidēja. Tāpat kā salātiem. Nav slikti, un labi arī nav. Pēc šāda ēdiena nejūti īpašu baudu, bet arī vīlies nejūties – tas ir savas cenas vērts. Stilbiņš –17 eiro. Salāti – 5,50 un 7,50. Kafija – 1,80 eiro par tasīti. Lielāko daļu no pasūtītā mēs tā arī nepieveicām un atstājām neapēstu.
Lūdzam rēķinu. "Ar karti? Vai jūs nevarētu pienākt pie letes?" saka man restorāna darbiniece. Komunicēšana no personāla puses notiek latviski. No mūsu puses – divās valodās. Nāku klāt. Maksāju. Georga lentīte ir tieši personāla acu priekšā. Tā, starp citu, ir diezgan daudz tik nelielam krodziņam: kādi pieci cilvēki noteikti ir. Nekādu emociju. Pat nekādu greizu skatienu. Restorāns ir pilns. Neraugoties uz to, ka ir apmācies un periodiski līst. Mēs aizejam no "Kūriņa" pēc stundas, skatāmies uz jūru – no restorāna ir izeja tieši uz pludmali. Atkal sāk līņāt lietus, mēs lecam autiņā un braucam prom. Viss.
Varat novērtēt šo "Kūriņa" apmeklējumu kā troļļošanu vai provokāciju, bet tas gluži tā nav. Mans mērķis ir mēģināt likt punktu šajā jautājumā, tiesiskumu strīdā, strīdā, kuras puses privātās tiesības ir svarīgākās, galvenākās. Ja mani atteiktos apkalpot, es dotos taisni uz tiesu. Vai nu tiesa atzīs to par politisko diskrimināciju, vai arī uzliks par pienākumu izlikt uzrakstu ar norādi, ka cilvēkiem ar Georga lentīti šo vietu apmeklēt ir aizliegts. Mani apmierinātu jebkurš no šiem variantiem. Vienkārši gribētos, lai spēles noteikumi būtu saprotami apmeklētājiem, vēl pirms viņi ierodas kādā vietā. Vispār neesmu īpašs lenšu piekritējs. Ne Georga, ne Latvijas karoga krāsās. Man tas viss ir bikšu diferenciācija pēc krāsām – režisors Danelija atpūšas. Bet arī nekādu dumpošanos šajās lentītēs nesaskatu. Jo vairāk tāpēc, ka viss neaizliegtais ir atļauts.
Paskaidrojot motīvus, kāpēc atteicās apkalpot viesus ar Georga lentītēm, faktiskais kroga īpašnieks Artis Ābelītis norādīja, ka asociē šo simboliku ar "militāristiem, kas okupējuši Krimu un sākuši karu Donbasā", ar "agresoriem, separātistiem un teroristiem". Tagad neakcentēšu uzmanību uz tā, ka latviešu patrioti pārāk bieži pārdzīvo par svešām valstīm, bet kaut kāpēc ne par savējo. Vienkārši teikšu, ka dažādiem cilvēkiem arī asociācijas ir dažādas. Esmu pārliecināts, ka viesiem, kas atnāca uz restorānu Uzvaras dienā, tās ir pavisam citādas. Kāpēc Ābelīša asociācijas būtu jāuzskata par pareizākām nekā citu cilvēku asociācijas, nav saprotams.
Viens no valdošās koalīcijas deputātiem – Raivis Dzintars – norādīja uz Ābelīša rīcību kā uz piemēru, tas nozīmē – aicināja arī citus uzņēmējus diskriminēt klientus pēc politiskajiem kritērijiem. Viņš neņēma vērā, ka tas varētu vērsties pret viņu pašu. Jo tā mēs varam nonākt līdz situācijai, kad, piemēram, "Maximā" vairs neapkalpos saskaniešus, "Rimi" – "Visu Latvijai!" atbalstītājus un Raimonds Pauls patrieks no saviem koncertiem tos, kas simpatizē Bondaram.
Šoreiz Georga lente netraucēja "Kūriņa" personālam apmeklēt mūs ar vislabāko kvalitāti. Iespējams, tas ir noticis tāpēc, ka cilvēki, kurus atteicās apkalpot 9. maijā, iesniedza sūdzības policijā, prokuratūrā, uzrakstīja vēstuli tiesībsargam. Iespējams, ka ir atklājušās, kā raksta plašsaziņas līdzekļi, kafejnīcas īpašnieka manipulācijas ar finanšu dokumentiem un, tēlaini izsakoties, kroga finansēšanu taisni no "Kremļa kasēm". Varbūt arī banāli tāpēc, ka krogs nevēlējās zaudēt naudu, jo mūsu ēdieni tika sagatavoti iepriekš, uz noteikto laiku. Daudz ir šo "varbūt".
Vai Ābelīša rīcība ir bijusi tīša spļaušana cilvēkos, kas uzskata Uzvaras dienu par saviem svētkiem? Vai arī Ābelītim ir bijis kāds personīgs konflikts ar šiem cilvēkiem, un lentīte ir tikai piemērots iegansts? Un atkal šis "varbūt". Kaut gan man ir tuvāka pavisam cita versija. Godātie latviešu patrioti, jūs vienkārši uzmeta. Uzmeta, spēlējot uz jūsu pašu jūtām. Jūs domājāt, ka tas ir patriotisms, bet tas ir tikai mārketings. Tikai savu interešu piesegšana. Kā sacītu šajā sakarā doktors Semjuels Džonsons, "patriotisms ir pēdējais neliešu patvērums".
Pa ceļam uz mājām ņemu rokās restorāna čeku. 24 eiro 60 centi. 24... Tā nevar būt. Nevar. Skatos cenrādī kroga mājaslapā, ieslēdzu telefonā kalkulatoru, rēķinu. Tik tiešām, par 9 eiro mazāk. Amizanti gan – ierados "Kūriņā" ar Georga lentīti un saņēmu gandrīz 30% atlaidi.
