Tas, kā Latvijā izdala dīkstāves pabalstus, atgādina stāstu par Salatēti. Nē, ne jau no pasakas, no anekdotes. Atcerieties: Salatēta kamanas apstājas nabadzīgā Āfrikas valstī. "Tev dāvanas nepienākas, neesi kārtīgi ēdis," saka Salatētis kārnajam kā skaida vietējam zēnam.
"Portrets" pabalsta vietā
Tāpat notiek arī pie mums. Bēdīgā stāvoklī ir desmitiem tūkstošu cilvēku, kuru darba devēji ne jau aiz labas dzīves un visiem iespējamiem līdzekļiem "optimizējuši" nodokļus. Lai izdzīvotu paši un kaut ko samaksātu darbiniekiem.
Vainīgi? Laikam jau. Taču daļa vainas neapšaubāmi gulstas uz valsts un varasiestāžu pleciem, kas radījuši, maigi sakot, ne īpaši ideālu vidi biznesa, it īpaši mazā biznesa izdzīvošanai. Un finansiāla palīdzība ārkārtējā stāvokļa apstākļos – tā ir iespēja valstij parādīt solidaritāti ar visiem saviem iedzīvotājiem, ne tikai ar ierēdņiem vien, kuri dīkstāves pabalstu noteikti saņems, tas pat ezim skaidrs.
Te valsts solidaritātes izpausmes ir snobisms un augstprātība. Valsts ieņēmumu dienests (VID) trenējas teikt pamācošas runas, un naudas vietā dāvā skaidrojumus, kāpēc nauda nav piešķirta. Pārsvarā – darba devējs par cilvēku nodokļos maksājis mazāk nekā 200 eiro mēnesī.
Sašutuma vētru tīmeklī radīja VID pārstāves intervija. Skaidrojot pabalsta piešķiršanas mehānismu, viņa pieļāva, ka cilvēks saņēmsi algu 3000 eiro apmērā.
Patiešām, neveiksmīgs piemērs. Tomēr daiļrunīgs. Varbūt VID vienkārši nezin, cik vidēji saņem darbinieks un kāpēc viņs neēd kūkas, ja maizes nav.
Patiešām, nodokļu speciālisti pašreizējās humanitārās krīzes apstākļos bez darba nesēž: viņi pamācoši atsakās izmaksāt pabalstus tautiešiem un ķeras pie citām cilvēkiem ļoti "vajadzīgām" lietām.
Piemēram, VID izstrādājis tipiska dīkstāves pabalsta saņēmēja portretu. Ļoti interesanti. Kā tas izskatās? Kā Van Goga autoportrets ar nogrieztu ausi? Nē, drīzāk gan meitene ar pērļu auskaru.
Vidēji statistiska pabalsta saņēmēja portrets: gaos jauna rīdziniece, pēdējos gados strādājusi par oficianti, saņēmusi nelielu, tomēr stabilu algu. Dīkstāves pabalstus visbiežāk saņem oficiantes un bārmeņi (10%). Tātad var teikt, ka valsts pametusi dzeramnaudu.
Jaunu iespēju laiks
Medijos ir papilnam labi koptu seju, kas patētiski klāsta: koronavīrusa pandēmija un tās radītā krīze ir jaunu iespēju skaits. Patiešām. Mans kaimiņš Vitaļiks, kurš "stāv dīkā" veselos trijos darbos (nācās šiverēt, lai paēdinātu sievu un divus bērnus) zvēr: tiklīdz pavērsies robežas, pārvāksies pie sievasbrāļa Vācijā.
Tādu iespēju patiešām izmantos daudzi cilvēki – viņi ir pareizi sapratuši VID pamācības.
Protams, labas iespējas ir tiem, kuri piešķir, sadala un izdala. Katrs otrais raksts medijos – par to, ka "nozags taču". Ja no 4 miljardiem, saslaucītiem pa pakšiem, pazudīs 500 miljoni, neviens neapķersies – Covid-19 blakusparādība.
Sabiedrība to visu vēro piesardzīgi. Pirmkārt, žēl. Otrkārt, atdot pēc tam vajadzēs pašiem, protams, ar tā paša VID palīdzību. Būtu labāk sadalījuši tos 4 miljardus 2 miljoniem iedzīvotāju, sanāktu pa 2 tūkstošiem eiro katram.
Protams, sabiedrība cer uz ierēdņiem. Nesen vides un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce sociālajos tīklos izteicās, ka tagad nav īstais laiks samazināt valsts sektora darbinieku skaitu un viņu algu.
Kāpēc? Tāpēc, ka tagad par katru cenu jāuztur pirkspēja. Sāpīgākais trieciens šajā jomā jāuzņemas valsts ierēdņiem.
"Vai es arī nevarētu piedalīties?" dzirdu klusu sava kaimiņa Vitaļika balsi. Nē, diemžēl ne, tu neesi kārtīgi ēdis.
Tagad nav īstais laiks savilkt siksnu, intervijā LTV skaidroja finanšu ministrs Jānis Reirs. It kā tīšām, lai pavisam noteikti piebeigtu Vitaļiku.
Vai sūci pasūtījāt?
Mēs ļoti labi saprotam konditora, šuvējas, populāra muūziķa vai viesnīcas administratora rūpes par iztiku Covid-19 pandēmijas laikā, tēvišķīgi piezīmēja ministrs. Taču naudu apsolīja lielajiem uzņēmumiem, kuri ienes budžetā lielāku naudu.
Likteņa ironija: kā jau parasti, starp tādiem uzņēmumiem ir Latvenergo, mobilo sakaru operatori, mazumtirdzniecība, arī degvielas tirdzniecība. Bizness, kas dzīvo uz simtiem tūkstošu "Vitlaļiku" un "Andru" rēķina.
Kas notiks ar mūsu "ekonomikas flagmaņiem", ja viņi aizbrauks labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm? Viņiem būs pamatīga sūce.
Vai zināt, kas ir pats bēdīgākais visā šajā Latvijas pasakā par Salatēti? Tas, ka nepieciešamo palīdzību nesaņem paši trūcīgākie. Kā vienmēr, saņems paši zemiskākie, tie, kuri prot pielīst un pielāgoties. Ja vajag, pat vairākkārt. Redziet, krīze ir iespēju laiks. Tiem, kuri kārtīgi ēduši putru un klausījuši mammu.
