Ducis karavīru gandrīz diennakti noturējās cīņās pret simtiem dušmaņu. Starp dzīvajiem nepalika neviens. Par traģiskajiem notikumiem vienā no baismīgākajiem cietumiem Pakistānā portālā RIA Novosti stāsta Nikolajs Protopopovs.
Koncentrācijas nometne Pakistānā
80.gadu sākumā aptuveni 20 km attālumā no Afganistānas robežas Badabera ciemā bija bēgļu nometne. Humanitārās misijas aizsegā darbojās liela modžahedu treniņu nometne.
Instruktori kopā ar ārvalstu padomniekiem, arī no ASV, apmācīja modžahedus rīkoties ar automātiem un pārnēsājamiem zenītraķešu kompleksiem. Dušmaņi apguva partizānu cīņu, diversiju iemaņas, spridzināšanu un atmīnēšanu.
Bāze aizņēma aptuveni piecsimt hektārus – telšu nometne, treniņu laukumi, šautuves, lielas munīcijas noliktavas. Šeit uzbūvēja vairākas telpas Afganistānas valdības armijas un padomju karavīru ieslodzīšanai. Daži šeit uzturējās vairākus gadus.
Dažādi dati liecina, ka 1985. gada pavasarī Badaberā bija apmēram 40 afgāņi un 12-14 padomju kareivji (šuravi). Precīzs šajā cietumā pabijušo PSRS pilsoņu skaits nav zināms – neviens viņus neskaitīja. Pakistānas valdība objektu aizslepenoja, un Maskavai nebija ne jausmas par tā pastāvēšanu. Diplomātiem un humānajām organizācijām nebija piekļuves gūstekņiem.
Ieslodzītos turēja zindanos (pazemes kameras) un māla būdās, dzina smagā darbā, slikti ēdināja regulāri spīdzināja un visiem spēkiem pazemoja. Par mazāko pārkāpumu nežēlīgi piekāva un samazināja uztura porcijas.
Uzraugiem lika "salauzt" šuravi, pamudināt pieņemt islāmu, pēc tam – pāriet modžahedu pusē. Visiem deva musulmaņu vārdus – gūstekņi nedrīkstēja uzrunāt viens otru krieviski. Pārkāpējus sita ar pletnēm.
Sacelšanās ellē
Valdīja uzskats, ka no šī cietuma aizbēgt nav iespējams – pa perimetru bija uzbūvēts astoņus metrus augsts žogs un torņi ar bruņotu apsardzi. Tomēr 1985. gada pavasarī vairāki padomju kareivji mēģināja ar kauju izlauzties no Badabers. Viņi sagaidīja vakara namazu un, pārliecinājušies, ka lielākā daļa uzraugu posteņus pametuši, nonāvēja sargus un ieņēma arsenālu.
Pēc trauksmes signāla saskrējušie dušmaņi un pakistāņu kareivji ielenca nometni. Afgāņi mēģināja sākt sarunas ar sacelšanās dalībniekiem – ieteica padoties, solīja atstāt dzīvus. Taču gūstekņi pieprasīja organizēt tikšanos ar PSRS vēstniecības darbiniekiem, Sarkanā Krusta vai ANO pārstāvjiem. To Pakistānas valdība un modžahedi nevarēja pieļaut.
Barnahudins Rabani lika uzbrukt bāzei. Tolaik nākamais Afganistānas prezidents komandēja grupējumu "Afganistānas islāma biedrība" un karoja pret Afganistānas Demokrātiskās Republikas valdību, ko atbalstīja PSRS. Taču nekāda vieglā pastaiga dušmaņus negaidīja...
Gūstekņi ieņēma arsenāla jumtu. Viņu rokās bija visi noliktavās glabātie ieroči. Modžahedu mēģinājumi ieņemt Badaberu ar milzīgu pārspēku ik reizi noslāpa, viņi atkāpās ar lieliem zaudējumiem. Smagā cīņā ilga vairākas stundas, līdz dušmaņi nolēma likt lietā artilēriju un aviāciju.
Vienā brīdī nometnē atskanēja drausmīgs sprādziens. To fiksēja pat seismiskie detektori. Gaisā uzlidoja noliktavas ar tūkstošiem automātu, mīnu, granātu, lādiņu un patronu. Epicentrā vīdēja bedre desmitiem metru diametrā.
ASV vēstniecība Pešavarā vēlāk ziņoja Vašingtonai, ka nometnes teritoriju klājis lādiņu, raķešu un mīnu šķembu slānis, cilvēku atliekas vietēji atrada pat četru jūdžu rādiusā.
Vēl joprojām nav zināms, kāpēc uzsprāga ieroču noliktavas. Viena no versijām pauž, ka tajās trāpījis artilērijas lādiņš. Otra: noliktavas uzspridzinājuši gūstekņi: viņiem atlika vien padoties un gaidīt mokpilnu nāvi vai paņemt līdz pēc iespējas vairāk kaujinieku un iznīcināt nometni.
Nogādāt dzimtenē
Par sacelšanos Badaberā kļuva zināms tikai pēc PSRS sabrukuma. 90. gadu sākumā Islamabada atzina, ka bāze pastāvēja, tomēr noliedza, ka tajā būtu atradušies padomju karagūstekņi. Bojāgājušo karavīru un virsnieku likteni vēl joprojām mēģina noskaidrot Krievijas veterānu un sabiedriskās organizācijas.
"Kad pakistāņu vienības un kaujinieki iegāja nometnē, teritoriju rūpīgi iztīrīja, gūstekņu mirstīgās atliekas apbedīja, laukumu izlīdzināja, atlikušās būves nojauca, - RIA Novosti stāsta Krievijas organizācijas "Krievijas oficieri" prezidija priekšsēdētājs, Krievijas Varonis Sergejs Ļipovojs. – Apmēram mēnesi vēlāk tur ieradās žurnālisti, ārvalstu pārstāvji, taču nekādus jēdzīgus valdības skaidrojumus nesaņēma." Tikai vēlāk dažas nianses izdevās noskaidrot no vietējo iedzīvotāju – traģēdijas aculiecinieku – stāstiem.
"Mēs turpinām sarunas ar Pakistānas un Afganistānas varasiestādēm, plānojam izveidot komisiju un aizbraukt uz notikumu vietu, - atzīmēja Ļipovojs. – Mūsu mērķis ir pārapbedīt mirušos dzimtenē. Par bezvēsts pazudušiem tiek uzskatīti aptuveni 450 karavīri no PSRS ierobežotā kontingenta Afganistānā. Esam pārliecināti, ka daži viņu vidū bija ieslodzīti Badaberā. Tomēr Afganistānas vēstniecība vēl ir gatava nākt pretī, bet Pakistānas diplomātiskā misija kategoriski atsakās apspriest šo tēmu."
Padomju izlūkdienestu dati liecina, ka gūstekņiem Badaberā uzbruka simtiem modžahedu. Sacelšanās dalībnieki likvidēja vairāk nekā simt kaujiniekus un vairākus desmitus kara instruktoru.
