RĪGA, 12. aprīlis – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Šajā dienā daudzi Latvijas iedzīvotāji atceras tūkstošus bojāgājušo un tos, kas spēja saglabāt dzīvību un piemiņu par nežēlīgajiem noziegumiem pret cilvēci. Parasti šajā dienā šeit pulcējas simtiem cilvēku, lai pagodinātu padomju kareivja-atbrīvotāja varoņdarbu. Taču šoreiz šeit ir ļoti klusi un tukši. Karantīna kļuvusi par šķērsli pulcēšanās iespējām, taču gribas ticēt, ka ne atcerei.
No Krievijas vēstniecības šajā pandēmijas gadā nolikt ziedus brauc vien daži cilvēki. Jau stāvvietā viņus sagaida policija un laipni atgādina, ka šajos laikos noteikumi ir šādi: ne vairāk par diviem cilvēkiem grupā, minimālā distance starp grupām – 2 metri. Diplomāti nostājas ķēdē, ievērojot distanci, un iet nolikt ziedus. Aizmugurē procesiju atskaites nolūkos filmē policija.
Spīd saule, dzied putni. Šaurā cilvēku ķēde klusi dodas pie memoriāla. Neskaitot četrus vēstniecības darbiniekus, parkā neviena vairs nav. Sabiedriskie aktīvisti atbrauks vēlāk un arī pienāks pie memoriāla nelielās grupās. Izmantoju laiku, lai pavaicātu par galveno Krievijas vēstniekam Latvijā Jevgēņijam Lukjanovam.
- Šodien šeit ir tik neierasti maz cilvēku, vai nav izjūtas, ka cilvēki pēkšņi ir aizmirsuši šo datumu?
- Esmu pārliecināts, ka cilvēki atceras. Tas, kurš līdz šim nav aizmirsis, pandēmijas dēļ neaizmirsīs. Taču laiki ir tādi, ka labāk ir atcerēties mājās. Protams, zīmīgā vietā atcere ir spēcīgāka, spilgtāka un emocionālākā, un tādēļ cilvēki noteiktos datumos pulcējas noteiktās vietās. Taču ir arī cita tradīcija. Bojāgājušā piemiņas dienā viņa radi, ja nevar atbraukt uz kapa vietu, pēc krievu tradīcijas liek mājās degvīna glāzīti un pa virsu uzliek maizes gabaliņu. Daudzi šādā veidā piemin savus tuviniekus, un šodien tas ir vispareizākais veids. Jo atteikšanās no tikšanās – tās ir ne tikai rūpes par savu drošību, bet arī rūpes par sirmgalvju drošību.
Piemiņu nevar iznīcināt ar vienu gadu pandēmijas vai atturēšanās no publiskām tikšanās reizēm. Tas, ka mēs esam atbraukuši uz šejieni mazā grupā, itin nemaz nenozīmē, ka pārējiem vēstniecības darbiniekiem šis datums neko nenozīmē. Daudziem no mums tā kara piemiņas datumi ir privāta lieta. Ģimenes atmiņas, senču atmiņas, valsts atmiņas. Tas, ka mēs ievērojam pašizolācijas pasākumus, tieši pretēji, parāda mūsu rūpes par šo atmiņu.
Izejot zem memoriāla izstāžu kompleksa betona ēkas, mēs apklustam. Memoriāls spiež, liek domāt par tām šausmām, kas šeit ir notikušas. Izteiksmīgās skulptūras atsauc atmiņas. Mūžīgās uguns nerimstošā metronoma pukstēšanas skaņās procesija tuvojas memoriāla vietai. Stingri pēc protokola, militārais atašejs Ruslans Ušakovs noliek vainagu un pagodina nacisma upuru un to atbrīvotāju piemiņu. Aiz viņa soļojošais KF vēstnieks ar ierastām kustībām sakārto vainaga lentes un klusi skatās zilajās debesīs miera, taču savā ziņā bīstamos laikos.
Kas tad būs ar 9. maiju?
Pēc rituāla beigām, es atkal pieeju klāt pie vēstnieka un uzdodu jautājumu, kurš uztrauc daudzus.
- Bet kas tad būs ar 9. maija svētkiem?
- Ar svētkiem viss būs labi. Taču savādāk, nekā parasti. Tiem, kas atceras, saprotamais masveida pasākumu aizliegums amnēziju neizraisīs. Vienkārši cilvēki atzīmēs svētkus nedaudz savādāk. Šobrīd ir koronavīrusa pandēmija, miljons inficēto, desmitiem tūkstošiem bojāgājušo. Daudzas valstis dažādās pasaules daļās rīko dažādus karantīnas pasākumus, kuru mērķis ir saglabāt savu iedzīvotāju dzīvības. Un šajā sakarā nekādu masveida pasākumu Latvijā līdz 12. maijam nebūs.
Mēs uzskatām to par pareizu un neuzskatām par pretrunīgu Uzvaras svētkiem. Jo Uzvaras svētki – tie ir dzīvības svētki, nāves pārvarēšanas svētki. Būtu dīvaini atzīmēt šo dienu ar masveida inficēšanos ar nāvējošo vīrusu. Turklāt pakļaut šādam riskam vēl dzīvos veterānus, kuriem ir iespēja nosvinēt šo lielo jubileju, un mums ir iespēja viņus apsveikt. Protams, mums ir jārūpējas par viņu veselību un ilgmūžību. Jo ilgāk viņi būs ar mums, jo vairāk mums būs iespēju uzzināt labāk par viņu varoņdarbiem.
Kaut kādi pasākumi var tikt sarīkoti tiešsaistē. Daudzi sirmgalvji jau sen ir apguvuši iespējas attālināti iepazīties ar notikumiem. Savukārt ar jaunāku radu palīdzību viņi spēs apgūt arī mūsdienīgākus distances komunikācijas veidus. Piemēram, pieņemt zvanu ar apsveikumiem.
