RĪGA, 3. aprīlis — Sputnik. Koronavīrusa pandēmijas aina mediķu lokā ir pavisam citāda nekā tā ir plašas sabiedrības acīs. Avīze "Segodņa" aprunājās ar rīdzinieku, praktizējošo ārstu un Stradiņa universitātes pasniedzēju profesoru Vladimiru Voicehovski par tēmu, kas patlaban visvairāk uztrauc visus.
— Vladimirs Vladimirovič, kā jums aizritēja pirmā attālinātā darba nedēļa?
— Interesanti un piesātināti... Protams, mazliet neparasti. Nācās sākt nodarbības ar grupām, ar ko tikai iepazināmies. Tas bija tāds neparasts pārsteiguma elements. Jāveido saikne praktiskajās nodarbībās, cenšamies sniegt maksimālus materiālus par slimnieka izmeklēšanu.
Es lasu lekcijas par iekšķīgām slimībām un to diagnostiku. Bet studenti – vismaz pagājušajā nedēļā – atradās dažādās Eiropas valstīs. Diapazons – no Itālijas, caur Vāciju, līdz Lielbritānijai, Zviedrijai, Norvēģijai un Somijai. Tātad dažāda mentalitāte, dzīves uztvere un dažāda situācija valstīs, kas viņus ietekmē.
Daļu nodarbības veltīju, lai mazinātu viņu lielo satraukumu. Pirmkārt, par situāciju kopumā, it īpaši itāļiem un vāciešiem. Otrkārt, par attālinātajām mācībām.
Kā tās notiks? Nevienam nav zināms, cik ilga būs karantīna, vai mēs vispār varēsim satikties līdz semestra beigām. Bet viņiem taču vajadzēs saņemt ieskaites. Bieži vien nācās pašam uzdot jautājumus, jo viņi baidījās. Nebija nemaz tik vienkārši.
— Vērtējot epidemioloģisko režīmu Latvijā, esam izrādījušies nevis Skandināvijas valsts, ko nesen deklarēja mūsu valdība, bet drīzāk gan tuvāk Krievijai. Mums ir diametrāli pretējs protokols salīdzinājumā ar Zviedriju.
— Jā, es saprotu, ko jūs gribat teikt: stingra karantīna, vai tikai senioriem. Droši vien mūsu variants tomēr ir tuvāks mentalitātes ziņā, jo mūsu iedzīvotāji nespēj ievērot pat stingru karantīnu.
Liela daļa joprojām saglabājusi tādu attieksmi pret to, ko saka valdība, amatpersonas... It kā ar pigu kabatā. Padomju laikos teica, ka Černobiļa – tas nav nekas briesmīgs. Tagad situācija ir pretēja – kad brīdina, ka, sak, nav joki, liekas, ka mūs iebiedē.
Nedomāju, ka tādiem lēmumiem piekrīt arī kolēģi Zviedrijā. Protams, laiks rādīs. No otras puses, protams, viņiem ir vienkārši pieņemt tādus lēmumus, kad visapkārt ir valstis stingrā karantīnā. Faktiski mūsu karantīna darbojas par labu arī viņiem.
Mūs ietrenējusi pašmāju gripa
— Ko jūs varētu pastāstīt par infekcijas slimībām, ņemot vērā savu ārsta pieredzi?
— Atklāti sakot, dažkārt divreiz nedēļā nākas kontaktēties ar slimnīcā atbraukušajiem pacientiem. Viņi nav pilnīgi diagnosticēti, tu ar viņiem saskaries, izmeklē... Bet pēc tam izrādās, ka pacientam ir tuberkuloze.
Jāpiebilst, ka slimības lipīguma indekss ir 10. Parastai gripai – 2. Tā var aplēst, cik cilvēkus epidēmijas laikā var inficēt tāds slimnieks. Augstākais rādītājs ir masalām – 18.
Protams, vajag sargāties, ievērot visus pasākumus, pirmkārt, lai saglabātu cienījama vecuma cilvēku veselību un cilvēkus ar atbilstošām patoloģijām. Īpaši ar sirds un asinsvadu, plaušu slimībām, diabētu. Viņi automātiski iekļūst riska grupā. Taču viņi tajā ir arī gripas epidēmiju laikā.
Daudzi speciālisti stāsta, ka koronavīrusa saslimstības līmenis ir aptuveni pusotru reizi augstāks nekā gripai, tas ir, 3-4. Taču es tam kategoriski nepiekrītu, jo pie mums līdz šim nav normālas statistikas. Nebūt ne visās valstīs izmeklē pacientus ar viegliem simptomiem.
Pie mums var samaksāt 80 eiro un tevi izmeklēs. Dienā Latvijā tiek izmeklēti 1000-1100 cilvēki, mūsu statistika ir vairāk vai mazāk ticama.
Piedevām daļa jauniešu to pārcieš tā, kā mēs pārciešam gripu un akūtas elpceļu vīrusu infekcijas, - uz kājām. Nu, mazliet lauž locītavas, paaugstināta temperatūra, iedzer aspirīnu un analgīnu, varbūt tikai uz darbu neaizej kādu dienu. Tā ar mums notiek 3-4 reizes gadā. Tāpēc mūsu imūnsistēma, principā, ir iemācīta identificēt vīrusus un izstrādāt kaut kādu atbildi.
Pavisam citāds ir stāvoklis ir Itālijā, tas ir viens no augstās mirstības iemesliem. Piedevām patlaban itāļi pat neveic mirušo sekcijas.
Tātad visi pacienti, kuri patlaban miruši ar apstiprinātu koronavīrusa infekciju, automātiski tiek iekļauti starp Covid-19 upuriem. Taču vajag precīzi fiksēt – miris no koronavīrusa vai ar koronavīrusu.
No kā viņi miruši?
— Koronavīruss neatceļ virkni citu bīstamu diagnožu. Kā šajā kontekstā novērtēt Veselības ministrijas lēmumu atcelt plānveida darbības ar citām slimībām līdz ārkārtas stāvokļa beigām? Starp citām slimībām taču ir tādas, kuru gaitā kavēšanās par mēnešiem un nedēļām var būt fatāla, piemēram, tiem pašiem onkoloģijas pacientiem? Dodiet tad mirstības statistiku par visām slimībām ārkārtas stāvokļa termiņā.
— Lieta tāda, ka arī vēža slimnieki iekļūst koronavīrusa infekcijas riska grupā. Visa pasaule nodrebēja, kad viņsaulē aizgāja spāņu futbola treneris. Viņš bija 21 gadu vecs. Taču, parakņājoties dziļāk, noskaidrojās, ka viņam bija nediagnosticēta akūta leikoze. Un tādā stāvoklī viņu kapā novestu kura katra gripa.
Viņš nonāca slimnīcā ar temperatūru, tā bija viņam nāvējoša. Vai teikt, ka viņu nogalinājis koronavīruss? Formāli – jā. Taču patiesībā šī komplikācija vienkārši kļuva par pēdējo pilienu.
Tāpēc teikt, ka mēs liedzam palīdzību onkoloģijas slimniekiem... Droši vien ne. Es patlaban negribētu vest uz slimnīcu onkoloģiskas operācijas veikšanai. Risks ir daudz lielāks.
— Infekcija slimnīcā kā papildu faktors var padarīt stāvokli ļaunāku?
— Mēs nevaram prognozēt, kurā brīdī tas vilnis nāks, un vai vispār nāks. Dod, Dievs, lai nenāktu. Diemžēl tad karantīnas pretiniek teiks: "Ha-ha, mēs taču teicām, ka tās visas ir tīrās muļķības."
— Kas, jūsuprāt, varētu kalpot par marķieri visu šo stingro pasākumu atcelšanai – dinamikas izmaiņas Latvijā, vai mēs skatīsimies uz visu Eiropu kopumā?
— Mana situācijas analīze: tuvākajam mēnesim vajadzētu būt izšķirošam. Jebkurā gadījumā tā nav katastrofāla situācija. Pasaulē ik gadus mirst apmēram 570 miljoni cilvēku. Ja mēs ņemsim visu koronavīrusa infekcijas radīto mirstību, dabūsim 0,03%. Šim skaitlim vajadzētu iedvest cerību visiem.
Līdz šim viss ir noturēts mūsdienu veselības aprūpei pieņemamās robežās. Pat ja pie mums viss attīstīties pēc kaut kāda mežonīga scenārija, kā Itālijā, kur, pēc manām domām, ne gluži pareizi visus slimniekus salika vienā slimnīcā, vieglos kopā ar smagajiem, un pēc tam pietrūkst jaudu. Diemžēl viņi tieši tā izdarīja.
Pēc tāda scenārija saslimstība ir tūkstotis uz miljonu. Latvijā, rupji rēķinot, 2000 saslimušo, bet smagā formā tikai 6-10%, ne vairāk. Tas ir, mums būs divi simti smago slimnieku. Latvijas slimnīcu intensīvās terapijas jaudas ir pilnīgi pietiekamas, lai visus turētu pie plaušu ventilācijas aparātiem. Mēs neesam kaut kādā katastrofālā situācijā a priori.
