Intervijā RIA Novosti Anna pastāstīja par grūtībām un riskiem, kas gaida ceļā, kā arī par tikšanos ar savu nākamo vīru ceļojuma simtajā dienā. Veloceļotājas stāstu pierakstīja Olga Ciganska.
Jaunībā dievināju galvaspilsētas dzīves trako ritmu, taču pēc 30 gadu sasniegšanas sapratu, kā mani nogurdinājuši cilvēki un uzspiestās vērtības.
Gribējās aizbēgt kaut kur tālu prom, un es viena pati devos ilgā ceļojumā.
Maršruta izvēle nebija nejauša. Mana mamma dzīvo Magadanā. Viņa ļoti smagi pārdzīvoja divu dēlu nāvi, un es uz ilgu laiku dzīvoju bez viņas uzmanības. No 15 gadu vecuma biju itin patstāvīga.
Gadu gaitā attiecības galīgi pārtrūka, un tagad, izvēloties maršrutu, nolēmu: lai nu tas būtu ilgs ceļš uz Magadanu, pie mammas.
Uzreiz arī sapratu, kā ceļošu. Pēdējos gados gan ziemu, gan vasaru visur braukāju ar velosipēdu: uz ofisu, tikties ar draugiem. Vienmēr galvā ir velosipēdista ķivere, plecos mugursoma, kur slēpjas kleita un kurpes, lai vajadzības gadījumā varu ātri pārģērbties. Pat pošoties atvaļinājuma ceļojumā, pakoju nevis čemodānu, bet velosipēdu un mugursomu.
Kompānijai līdzi paņēmu savu iemīļoto suni, taksi Kapu. Nopirku viņai speciālu velosipēda piekabi, iekšā sakrāvu mīkstus spilvenus. Un sastādīju maršrutu tā, lai pa ceļam noteikti būtu veterinārās klīnikas, kuru kontaktus iepriekš pierakstīju.
Pirms došanās ceļā daudzi grozīja pirkstu pie deniņiem, rāja mani par to, ka ņemu līdzi cienījama vecuma suni, kas turklāt cieš no vēža.
Taču ceļojums Kapai nāca par labu. Nelielā kratīšanās piekabē iedarbojās kā savdabīga limfu drenāža, un šķidruma uzkrāšanās, kas mocīja suni vēža dēļ, pilnībā pazuda!
Veterināri, kuri sekoja mūsu ceļojumam sociālajos tīklos, novaimanājās un ilgi nespēja noticēt savām acīm.
Pat prātā nenāca doma, ka suni varētu atstāt mājās. Manās acīs Kapa bija partneris un draugs. Neesmu pārliecināta, vai viņa pārciestu mūsu šķiršanos.Un tas nebūt nebija mūsu pēdējais kopīgais ceļojums – viņa nodzīvoja vēl gandrīz divus gadus. Ceļojumā es strādāju - attālināti.
Ar nopelnīto naudu pietika pieticīgam uzturam, dažkārt izmantojām viesnīcas. Tomēr biežāk taupības labad nakšņojām teltī, netālu no ceļa.
Baidījos iet dziļāk mežā – pēc mana suņa smakas varēja atnākt plēsēji. Nometni slēju netālu no degvielas stacijas vai kafejnīcas, mazgājos dušā pie ceļa.
Lielās pilsētās mūs vienmēr vietējie iedzīvotāji aicināja ciemos – pārnakšņot, paēst un nomazgāties. Pa ceļam visu laiku domāju par to, ka, Maskavā dzīvodama, pat iedomāties nevarēju, cik skaista ir mūsu valsts.
Īpaši savaldzināja Hakasija un Burjatija. Tā ir neaprakstāma atmosfēra un enerģētika! Noteikti tur vēlreiz atgriezīšos.
Pirms starta pastāstīju sociālajos tīklos par saviem plāniem un ātri sapulcēju atbalsta grupu. Visur mūs sagaidīja velosipēdisti un pavadīja uz pilsētu. Tagad man visur ir draugi. Tomēr internetā gadās sastapt visādus cilvēkus. Reiz kāds nepazīstams cilvēks sāka man draudēt.
Viņš saukāja mani par "izlēcēju no Maskavas" un pieprasīja, lai vācos prom no ceļa. Pretējā gadījumā viņš solīja mani izvarot un nogalināt. Biju spiesta uz laiku pārtraukt publikācijas internetā, lai neviens nevarētu izsekot, kur atrodos.
Pateicoties daudzajiem abonentiem, izdevās noskaidrot, ka aiz anonīmā konta slēpjas kaut kāds velosipēdu pasaules darbonis no Čeļabinskas. Viņš izvērsa veselu kampaņu pret mani tematiskajos forumos.
Bija bail. Kad anonīmais draudētājs tika identificēts, viņš apgalvoja, ka viņa konts ir uzlauzts, ka rakstījis kāds cits. Vēlāk tomēr noskaidrojām, ka tas ir viņa roku darbs.
Par viņu daudz stāstīja vietējie mediji un publiskās grupas Čeļabinskā. Galu galā viņš saņēma sodu. Ceļojuma simtajā dienā es satiku vēl vienu tādu pašu vientuļu velosipēdistu. Tikšanās efekts un interešu sakritība – nevarēju neiemīlēties.
Tagad esam precējušies un ceļojam divatā. Kopā devāmies pārgājienā pa Tadžikistānu, gar Afganistānas robežu.
Ar mums bija ēzelītis Bro, kuru nopirkām vietējā ciemā, lai viņš nestu manu smago mugursomu – pēc kāju traumas man gāja grūti. Reiz naktī pēc ēzeļa smakas mūs uzgāja vilki. Atmodāmies no ēzelīša šausmīgajiem bļāvieniem. Labi, ka galvgalī vienmēr noliekam pārgājienu katliņa vāku.
Vilkiem nepatīk šķindēšana, piemēram, skaņa, ko rada dakšiņas vilkšana pa metālu. Plēsējus padzinām, tomēr ēzelīti viņi savainot paspēja.
Nācās nabadziņu nedēļu ārstēt. Bija žēl šķirties. Atstājām viņu pie vietējiem iedzīvotājiem, kuri apliecināja, ka ar Bro viss būs kārtībā. Patlaban mēs ziemojam Buhārā (Uzbekistāna). Šurp atbraucām ar velosipēdiem no Minskas. Vasarā gājām pārgājienā, 509 kilometrus garā maršrutā pa Likijas taku Turcijā.
Tā nu mēs tagad ceļojam kopā, tādi mūsdienu klaidoņi: es, mans vīrs Valērijs Bolts un mūsu jaunie četrkājainie draugi, iemīļotie toiterjeri Boltiks un Voļka. Četratā ir jautrāk.
