Nesenais Pasaules ekonomikas forums Davosā iespiedīsies atmiņā ar divām lietām. Pirmkārt, tas bija pirmais pilnībā ogļskābās gāzes ziņā neitrālais tāda mēroga starptautiskais forums: ēdienu dalībniekiem ieskaitot slavenās kūciņas ar zilenēm, groziņus ar valriekstiem un ekoloģisko žāvēto gaļu piegādāja tikai vietējie ražotāji; elektrību ražoja tikai atjaunojamie avoti; visi izmantotie materiāli tika pārstrādāti, portālā RIA Novosti stāsta Kirils Streļņikovs.
Otrkārt, foruma pirmajā dienā izskanēja, ka pasaulei steigšus jāgatavojas "miljoniem piespiedu migrantu", kuri pametīs savas mājas klimata pārmaiņu un ar tām saistīto globālo problēmu dēļ.
ANO Augstais komisārs bēgļu lietās Filipo Grandi paziņoja šo nepatīkamo ziņu jau nākamajā dienā pēc ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ofisa pieņemtā vēsturiskā lēmuma jautājumā par salu valsts Kiribati iedzīvotāja sūdzību pret Jaunzēlandi – patiesībā tas pavēra līdz šim slēgto klimatisko Pandoras lādi.
Joans Teitiota no Kiribati centās saņemt bēgļa statusu Jaunzēlandē, paskaidrojot, ka pēc 10-15 gadiem viņa sala pazudīs zem ūdens un dzīvot tur būs neiespējami. Jaunzēlandes varasiestādes viņa lūgumu noraidīja, skaidrojot, ka 10-15 gadu laika Kiribati valdība kaut ko izdomās, bet ārkārtas gadījumā visi salu iedzīvotāji tiks organizēti pārvietoti uz drošāku vietu.
ANO Augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos ofiss nostājās Jaunzēlandes pusē, taču savā lēmumā fiksēja jaunu juridisko precedentu. Patlaban vēl ir grūti iztēloties, kādas sekas tas nesīs. Lēmums paredz: "Ja cilvēka dzīvībai draud tiešas briesmas klimata pārmaiņu dēļ, kas noved pie dabas katastrofām, un viņš šķērso citas valsts robežu, viņa deportācija nav pieļaujama, jo viņa dzīvībai draud briesmas tāpat kā kara vai izrēķināšanās draudu gadījumā dzimtenē."
Šis lēmums automātiski attiecas uz 172 valstīm, kas parakstījušas Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Tātad potenciālajiem bēgļiem, kuri līdz šim tika noraidīti citu iemeslu dēļ, paveras jauna iespēja nesodīti pārcelties uz dzīvi komfortablākos apstākļos. Spriežot pēc visa, šo cilvēku skaits būs ļoti, ļoti liels.
ANO dati liecina, ka tikai 2018. gadā vien par klimatiskajiem bēgļiem kļuva 17,2 miljoni cilvēku no 148 valstīm.
Fonds Environmental Justice Foundation (EJF) ir noskaņots pesimistiskāk: tas ziņo, ka laikā no 2008. gada negatīvu klimata pārmaiņu dēļ dzīves vietu piespiedu kārtā maina 21,7 miljoni cilvēku.
Norvēģijas monitoringa centrs Refugee Council’s Internal Displacement Monitoring Centre (IDMC) publicējis vēl plašākus datus: tas ziņo, ka laikā no 2008. gada līdz 2018. gadam dabas kataklizmu rezultātā par klimatiskajiem bēgļiem kļuvuši 253,7 miljoni cilvēku.
Taču, lai cik slikti būtu pašlaik, speciālisti apgalvo, ka tālāk klāsies daudz sliktāk. Pasaules Bankas pārskats par 2018. gadu liecina, ka līdz 2050. gadam (vai agrāk) par klimatiskajiem bēgļiem kļūs 143 miljoni cilvēku.
Pārskatā, ko gadu iepriekš ANO vajadzībām sagatavoja Starpvaldību klimata pārmaiņu paneļa (IPCC) eksperti, minēti vēl draudīgāki skaitļi: globālās sasilšanas dēļ ierastās dzīves vietas var pamest un labākas dzīves meklējumos doties 280 miljoni cilvēku.
Patiesībai tuvāko un zinātniski pamatotāko nākotnes ainu, kurā veselas valstis nogremdē cunami un bēgļu lavīnas, tēlo autoritatīvais un dabas aizstāvju aprindās autoritatīvais izdevums The Guardian.
Eksperti ir pārliecināti: ja pasaule turpinās lietot ogles, naftu un gāzi, līdz 2050. gadam mūs gaida pamatīgas pārmaiņas: ledus sega Dienvidpolā gandrīz pazudīs, meži Amazones baseinā, Kongo un Papua-Jaungvinejā saruks līdz minimumam, tos klās ugunsgrēku dūmi; Ziemeļu puslodē no subtropiem līdz vidējiem platuma grādiem radīsies tuksnešu josla; Maiami, Guanduna, Linkolnšīra un Aleksandrija pazudīs zem ūdens; dabas kataklizmas sekos viena otrai; sāksies bads, ko vēl pavairos iedzīvotāju skaita pieaugums. Rezultātā par klimatiskajiem bēgļiem līdz gadsimta vidum kļūs līdz 700 miljoni cilvēku.
Nav nekāds brīnums, ka tādu perspektīvu un prognožu fonā klimata pārmaiņu tēma ir kļuvusi par galveno faktoru, kas ietekmē globālās informācijas, politiskās, ekonomiskās, un tagad jau arī militārās tendences.
Ir tikai viena neliela nianse. Ja īsumā uzmetīsim aci tam, ko tie paši eksperti un tie paši izdevumi rakstīja pirms zināma laika, mūsu acu priekšā veidosies pavisam citāda aina.
Piemēram, 2004. gadā tas pats izdevums The Guardian publicēja tikpat labu un zinātniski pamatotu prognozi uz Pentagona klimatiskā pārskata pamata, kurā bija prognozēts, kas mūs gaida līdz 2020. gadam. Cita starpā:
— militārie konflikti resursu dēļ;
— kodolkarš;
— zem ūdens pazudusi Eiropa;
— "Sibīrijas klimats" Lielbritānijā;
— Skandināvijas valstu iedzīvotāju emigrācija uz dienvidiem;
— supersausums, bads, anarhija un nekārtības visā pasaulē;
— plaša migrācija uz Maroku, Ēģipti, Izraēlu un Alžīru, kā arī milzum daudz citu nepatīkamu lietu.
2020. gads jau ir iestājies, un redzams, ka neviens no šiem (tāpat kā daudziem citiem) pareģojumiem nav piepildījies un pagaidām pat negrasās piepildīties.
Toties piepildījies ir cits pareģojums – par to, ka "zaļās revolūcijas" iniciatori pastāvīgi meklēs aizvien jaunas iespējas, kā piespiest "klimatiskos noziedzniekus" maksāt un nožēlot grēkus. Klimatisko bēgļu ordu tēma viņiem ir kļuvusi par lielisku jaunu ieroci. Pie tam izvirzīto argumentu zinātniskajam un juridiskajam pamatam nav ne mazākās nozīmes, jo klimatiskais humānisms strauji pagaist acu priekšā, atstājot vien destilētu ģeopolitiku un finanses.
Lūk, kas iznāks, ja izanalizēsim visus pārskatus, programmas un manifestus klimatisko bēgļu aspektā:
— tagad par "sliktajiem puišiem" nosauktās valstis ir juridiski atbildīgas par cilvēkiem, kuru dzīvības apdraud klimatiskā krīze;
— klimatiskās migrācijas (parādījies pat tāds termins) jautājumi tagad tiks regulēti līdzīgi cilvēktiesību ievērošanas principiem: valstīm, no kurām nāk klimatiskie bēgļi, ir jāuzņemas atbildība par viņu labklājību, pat tad, ja šīs valstis (uzmanību!) neienes savu artavu globālajā sasilšanā;
— ir jāizveido divi globāli apdrošināšanas fondi: no viena tiks izmaksātas kompensācijas valstīm, kas cietušas klimata pārmaiņu un cilvēku masu piespiedu emigrācijas rezultātā, bet no otra – segti zaudējumi valstīm, kurās galu galā patvērušies klimatiskie bēgļi, pie tam paaugstinātas prēmijas maksās valstis, kas "vēsturiski atbildīgas par ogļskābās gāzes izmešiem un fosilās degvielas rezervuāru iznīcināšanu" (tātad – valstis, kas iegūst gāzi, naftu un ogles).
Pie tam, protams, nav noteikts, kas un kā izlems, kas ir vainīgais, kas – cietušais, kam un cik daudz pienākas un kas, cik daudz un par ko maksās. Citiem vārdiem sakot, jaunās politiskās spēles "apturi klimatisko bēgli, ja vari" autori ir atstājuši pietiekami daudz vietas šantāžai un kaulēšanās mēģinājumiem.
Ja valstis, kas iegūst ogles, naftu un gāzi, tāpēc a priori ir vainīgas pie visām gaidāmajām nelaimēm, visu darīs pareizi, iespējams, tām ļaus atdot lielāko daļu savas ogļūdeņražu rentes "labajiem zēniem". Ja nu tās negribēs ne nožēlot grēkus, ne maksāt, tām jau pat ir izdomāti termini – "naftvajāšana" (oriģinālā — petro-persecution) un "klimatiskais aparteīds" (climate apartheid). Tad vēl atliks tikai neliels solītis arī līdz "klimatiskajiem izstumtajiem" un "klimatiskajai ļaunuma asij" ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ja nu runājam par Krieviju, jāsaka, ka tā vēsturiski ar dziļu līdzjūtību izturas pret jebkādu konfliktu un nelaimju upuriem un piešķir nopietnus spēkus un līdzekļus dažādām humānajām misijām un projektiem. Krievijai ir pārāk labi zināms, ko nozīmē ciešanas un kā tas ir – dzīvot svešatnē. Taču nevienam nav ne mazāko izredžu piespiest krievus lūgt piedošanu un apmaksāt rēķinus, ko izrakstījuši tie, kam klimatisko bēgļu tēma ir tikai politisks instruments un vēl viena metode cīņā par naudu un varu.
