RĪGA, 25. janvāris – Sputnik. Var likties dīvaini, taču kopš 2014. gada Latvijā nav jēdziena "iztikas minimums" (IM). Labklājības ministrija nespēj nekādā veidā rast iespēju šo svarīgo rādītāju izveidot. Lai gan attiecīgs uzdevums tika dots un tas it kā atrodas izstrādē, raksta BB.lv.
Agrāk iztikas minimums pastāvēja, un uz to bija ļoti viegli balstīties, nosakot iedzīvotāju nabadzības līmeni un nepieciešamo sociālo politiku.
Piemēram, 1992. gadā iztikas minimums Latvijā sastādīja 3 325 Latvijas rubļus (16,6 latus). Savukārt vidējā alga valsts sektorā toreiz bija 8 845 rubļi mēnesī (aptuveni 44 lati).
Pēdējos datus par iztikas minimumu Latvijā var atrast vien par 2013. gadu – 253 eiro. Šodien, provizoriski, IM ir jābūt ap 500 eiro. Taču kā tieši šo summu rēķinās ierēdņi, mēs pagaidām nezinām.
Kādam ir vēl sliktāk
Kā saka ierēdņi, Latvija atteicās no iepriekš izveidotā patērētāju groza 2014. gadā, jo tas tika izveidots pēc padomju tradīcijām un bieži vien tika izsmiets par tajā esošajām precēm (kājauti, vai?).
Taču šī gada laikā Labklājības ministrija apņēmusies izveidot jaunu iztikas minimuma grozu, kurš atspoguļos iedzīvotāju minimālās patērētāju vajadzības. Tagad, acīmredzot, pareizās vajadzības.
Pēc ministrijas pārstāvju sacītā, iepirkumi iztikas minimuma groza izstrādei ir pabeigti, noslēgti līgumi.
Pārtikas groza izstrāde tiks balstīta uz datiem par pārtikas produktu patēriņa un Eiropas valstu rekomendācijām attiecībā uz pārtikas vielu devām, kuras ir nepieciešamas ikdienā.
Tostarp ministrijas speciālisti atzīmē, ka šī groza izveidošanas laikā ir jāņem vērā objektīvi iztikas minimuma kritēriji un vienlaikus sabiedrības viedoklis par to, kāds ir minimālais līmenis.
Latvijas sabiedrībai it kā esot raksturīgi orientēties uz attīstīto valstu līmeni, uz viņu dzīves standartiem. Taču pastāv arī cita galējība – pat nabadzībā dzīvojošie bieži domā tā: "Es nebūt nedzīvoju tik slikti, jo, protams, citiem viss ir vēl sliktāk." Attiecīgi, ekspertu uzdevums ir tajā, lai apvienotu gan objektīvus, gan subjektīvus rādītājus attiecībā uz iztikas minimumu – to, ko katra sabiedrības grupa uzskata par "normālu".
Birokrāti gudri izdomājuši, vai ne? Nu tik redzēsim, kāds pēc tam būs rezultāts.
Smieklīga pieeja
Šobrīd, vērtējot iedzīvotāju finansiālo stāvokli un pieņemot lēmumus par pabalstu piešķiršanu, varasiestādes orientējas pēc tāda jēdziena, kā garantētais minimālais ienākumu līmenis (GMI). No 2020. gada 1. janvāra tas tika palielināts no 53 līdz 64 eiro. Pats par sevi ir skaidrs, ka šāda summa ne vien nenodrošina cilvēka bāziskās vajadzības, bet arī vienkārši ir smieklīga.
Latvijas tiesībsargs Jansons pat grasījās iesniegt prasību tiesā ar pieprasījumu palielināt GMI, kurš šobrīd ir ievērojami zemāks par nabadzības riska robežu.
"Acīmredzams, ka esošais GMI apmērs - 53 eiro mēnesī vienai personai - neatbilst nedz Satversmes Ievadā, nedz 1. un 109.pantā noteiktajam, jo tas nav balstīts nekādos ekonomiskos aprēķinos un nenodrošina cilvēka cienīgu izdzīvošanu," skaidroja tiesībsarga birojā.
Tiesībsargs uzskata, ka GMI līmenim jābūt pielīdzinātam nabadzības riska robežai, kurš, piemēram, 2017. gadā sastādīja 367 eiro.
Pēc minimuma
Garantētie minimālie ienākumi – tā ir summa, kura tiek garantēta mazturīgajam gadījumā, ja viņam nav līdzekļu savu bāzisko vajadzību nodrošināšanai. Summas apmēru nosaka valdība.
Taču pašvaldības ir tiesīgas noteikt dažādām iedzīvotāju grupām augstāku garantēto minimālo ienākumu līmeni.
Piemēram, Rīgā 2017. gadā GMI līmenis pensionāriem un invalīdiem tika noteikts 128,06 eiro apmērā; pilngadīgajiem darbspējīgiem rīdziniekiem - 56,91 eiro; bērniem – 64,03 eiro. Pretendēt GMI nodrošināšanas pabalstam Rīgā var galvaspilsētas iedzīvotāji, kuri atbilst trūcīgas ģimenes (trūcīgas personas) statusam un kuru ienākumi ir zemāki par GMI līmeni.
Nabadzība samazinās?
Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) noteica nabadzības riska robežu valstī 409 eiro apmērā vienam cilvēkam (ar nosacījumu, ka viņš dzīvo vien) mēnesī. Tas bija 2018. gadā. 2017. gadā šī summa sastādīja 367 eiro mēnesī.
Mājsaimniecībām, kuras sastāv no diviem pieaugušajiem un diviem bērniem vecumā līdz 14 gadiem, nabadzības risks 2018. gadā sasniedza 860 eiro mēnesī, savukārt 2017. gadā tas sastādīja 770 eiro mēnesī.
Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri atrodas uz nabadzības sliekšņa, 2018. gadā, salīdzinot ar 2017. gadu, ir samazinājies par 0,4% un sastādīja 434 tūkstošus cilvēku (22,9% iedzīvotāju).
Statistikas pārvaldē atzīmē, ka iedzīvotāju nabadzības riska samazināšanos veicinājusi minimālās algas palielināšana no 380 eiro 2017. gadā līdz 430 eiro 2018. gadā, izmaiņas pabalstu izmaksu sistēmā (atsevišķu pensiju pārrēķins, atbalsta palielinājums ģimenēm, kuras audzina audžubērnus, kā arī ģimenēm ar diviem un vairāk bērniem) un izmaiņas nodokļu sistēmā.
Riska zonā
Vislielākais cilvēku īpatsvars, kuri ir pakļauti nabadzības riskam, tika reģistrēts Latgalē (40,4%), savukārt vismazākais – Pierīgā (14,4%) un pašā galvaspilsētā (16,1%). Vidzemē nabadzības riskam ir pakļauti 34,6% iedzīvotāju, Kurzemē – 27%, Zemgalē – 21,7%.
2018. gadā, salīdzinot ar 2017. gadu, samazinājies nabadzības risks nepilnām un daudzbērnu ģimenēm. 2018. gadā nabadzības riskam tika pakļauti 26,2% ģimeņu ar vienu pieaugušo un bērniem (32,6% 2017. gadā) un 16,7% daudzbērnu ģimeņu ar diviem pieaugušajiem un trīs un vairāk bērniem (20,7% 2017. gadā). Piekto gadu pēc kārtas samazinās nabadzības risks bērniem vecumā līdz 17 gadiem – 2018. gadā tas sastādīja 14,5% (2017. gadā – 17,5%).
Nabadzības riskam joprojām visvairāk ir pakļauti vientuļi sirmgalvji vecumā virs 65 gadiem – 74,9% 2018. gadā.
Bezdarbnieku vidū nabadzības riskam ir pakļauti 57,7% (59,5% 2017. gadā), pensionāru vidū – 52,5% (48,9% 2017. gadā).
