Pa šo laiku ap planētu paspēja izveidoties un sabrukt gredzenu sistēma, gabals virsmas atrāvies un aizlidojis kosmosā, bet ciānobaktērijas novedušas pie Homo sapiens parādīšanās. Par citiem neparastiem faktiem un hipotēzēm par zemi portālā RIA Novosti stāsta Alfija Jeņikejeva.
Zemei bija gredzeni, gluži kā Saturnam
Aptuveni pirms 715 miljoniem gadu Zemi kāja sniegs un ledus. Pat pie ekvatora – siltākajā planētas rajonā – temperatūra nepacēlās virs -20 grādiem pēc Celsija skalas.
Šis periods, kas ilga gandrīz 120 miljonus gadu, zinātnei pazīstams kā Globālais ledus laikmets. Kāda hipotēze pauž, ka mūžīgā sniega un ledus valstība ir iemesls, kura dēļ notika Kembrija sprādziens – dzīvo organismu daudzveidības krass pieaugums. Toties pats ledus laikmets sākās cita globāla faktora rezultātā: ap Zemi izveidzojās gredzenu sistēma, līdzīga tiem, kas patlaban apjož Saturnu.
Amerikāņu zinātnieki Pīters Fosets un Marks Boslovs izteikuši pieņēmumu, ka neilgi pirms mūsu planēta pārvērtās par ledainu lodi, uz tās virsmas nokrita milzīgs asteroīds. Trieciens bija tik spēcīgs, ka akmens atlūzas nokļuvušas Zemei tuvējā kosmosā un izveidojuši ap planētu gredzenus. To ēnā līdz Zemei nokļuva mazāk Saules gaismas, tāpēc sākās globāla temperatūras krišanās.,
Taču gredzenu sistēma bija nestabila un visai ātri (protams, no astronomiskā viedokļa) sabruka. To vājināja Mēness pievilkšanas spēks un Saules vējš, kas pakāpeniski attīrīja tuvējo kosmosa telpu no sīkākajiem disku elementiem.
Protams, tamlīdzīgi gredzeni varēja parādīties ne vienu reizi vien, atzīmēja darba autori. Piemēram, kraso temperatūras krišanos pirms 34 miljoniem gadu, kā rezultātā sākās masveida izmiršana, arī varēja izraisīt sadursme ar lielu asteroīdu, no kura atlūzām izveidojās gredzeni.
Mēness – daļa no Zemes
Daudzi uzskata, ka amerikāņi nekad nav nosēdušies uz Mēness. Viens no argumentiem, ko viņi izsaka, ir no Mēness atgādātais grunts paraugs. Tas sakrīt ar paraugiem no Zemes, līdz pat titāna, skābekļa un citu elementu izotopu daļām. Taču runa nav par kosmosa ķermeņa grunts viltojumu – vienkārši pirms dažiem miljardiem gadu Mēness bija daļa no mūsu planētas. Zinātnieki no Kalifornijas universitātes Losandželosā (ASV) noskaidroja, ka drīz vien pēc Zemes izveidošanās tajā ietriecies kosmosa ķermenis, kura izmēri līdzinās Marsam. Zeme un milzīgais debesu ķermenis – to dēvē par Teju – sadūrās taisnā leņķī, ļoti lielā ātrumā. Teja caursita Zemes garozu, izkusa un saplūda ar jaunās planētas iežiem. Daļa šī kausējuma nokļuva kosmosā, kur pamazām izveidoja Mēnesi.
Vissenākais Zemes akmens atrasts uz Mēness
Zeme izveidojās aptuveni pirms 4,5 mioljardiem gadu no protoplanētas diska, gāzes un putekļiem, kas bija palikuši pēc Saules rašanās. Tolaik planēta līdzinājās lielai kausētai lodei, ko sedza magmas okeāns. Tā pakāpeniski atdzisa un pārvērtās par cietu kosmosa ķermeni. Jau pēc simt miljoniem gadu uz Zemes virsmas parādījās akmeņi – to zinātnieki saprata, izpētot senākos Zemes iežu paraugus, kas atrasti uz planētas un aiz tās robežām. Par vecāko materiālu uz Zemes tiek uzskatīts sīks cirkonija kristāls, kas izvilkts no Zemes garozas Austrālijas rietumu daļā. Ģeoķīmiķi ar tomogrāfiskās atomu zondes palīdzību izmērīja svina un skābekļa izotopu proporciju – uz šo datu pamata zinātnieki aprēķina zemes iežu vecumu. Izrādījās, ka cirkonija kristāls ir aptuveni 4,4 miljardus gadu vecs. Tātad tas izveidojies tūlīt pēc magmas okeānu atdzišanas.
Aptuveni tikpat vecs ir cits akmens no Zemes, ko veido cirkonijs, kvarcs un laukšpats. Tas atrodas lielā akmenī, kas 1971. gadā tika nogādāts uz Zemes no Mēness. Pētnieki noskaidroja, ka "zemietis" izveidojies zem planētas virsmas, aptuveni 20 kilometru dziļumā. Tur tas atradies līdz brīdim, kad kaut kādos apstākļos nokļuvis kosmosā. Tas varēja notikt, kad Mēness atdalījās no Zemes pēc sadursmes ar Teju vai milzīga meteorīta kritiena rezultātā.
Nākotnē uz Zemes būs tikai viens kontinents
Aptuveni pirms trīssimt miljoniem gadu uz Zemes bija tikai viens superkontinents – Pangeja. Tas sašķēlās un izveidoja divas daļas – Laurāziju un Gondvanu, bet tās savukārt astoņas citas – Eirāziju, Ziemeļu un Dienvidu Ameriku, Āfriku, Austrāliju, Antarktīdu, Arābijas pussalu un Indostānu.
Zinātnieki uzskata, ka pēc 250 miljoniem gadu kontinenti atkal apvienosies vienā superkontinentā. Vieni to dēvē par Pēdējo Pangeju, citi – par Auriku vai Amāziju. Vienprātības par to, kā tas izskatīties un kur tieši atradīsies, nav.
Ģeologi no Jēlas universitātes (ASV) uzskata, ka Pēdējā Pangeja radīsies 90 grādu attālumā no tās senās priekšgājējas ģeogrāfiskā centra. Tātad jaunais kontinents atradīsies Ziemeļu Ledus okeāna vietā. Cita versija pauž, ka superkontinents parādīsies diametrāli pretējā senajai Pangejai Zemes iecirknī – to no visām pusēm ieskaus Klusais okeāns.
