RĪGA, 1. janvāris — Sputnik. Austrija un Latvija Eiropas kartē parādījušās gandrīz vienlaikus, tām ir līdzīgi karogi, tāpēc valstis bieži vien sajauc starptautiskajos samitos. Arī izmēru ziņā abas republikas ir līdzīgas – Austrija gan ir mazliet lielāka, taču tā nav principiāla atšķirība. Ko lai saka, 113. un 122.vieta platības reitingā ierindo Austriju un Latviju starp mazajām valstīm. Toties nacionālā bagātība, IKP uz iedzīvotāju krasi atšķiras: 14. un 50. vieta, raksta Nikolajs Kabanovs bb.lv.
Radecka maršs
Kā austrieši tiktāl nonākuši? Lasot klasiķus, rodas iespaids, abas vienādi un gandrīz vienlaikus izlīdušas no vienlīdz atpalikušu impēriju šineļiem. It kā jau pareizi, taču ne gluži. Par nācijas raksturu visspilgtāk liecina kara vēstures muzeji.
Vīnes arsenāls ir pārsteidzoši harmonisks komplekss, kas atgādina austrumu citadeli – no XIX gs.vidus tas atrodas piepilsētā, līdzās Belvederas pilij, kam pamatus licis princis Savojas Eižens jau XVIII gs. sākumā. Tagad tas ir Vīnes lietišķais centrs ar debesskrāpjiem un gigantisko Hauptstation, lai arī reiz te bija zemnieku namiņu ieskauts parka komplekss. Neskatoties uz laika un ekonomikas likumiem, daži hektāri mūsdienu variantā ir saglabājušies.
Tagad Belvederā ir Mākslas muzejs, bet Arsenālā – fantastisks Armijas muzejs. Te ir arī gaisa spēku – līdzās ir pāris reaktīvie iznīcinātāji, – un... flotes muzejs. Jā, reiz Austrija bija nopietna jūras valsts!
Ieraugot kartē Habsburgu īpašumus pirms Lielās franču revolūcijas, kļūst skaidrs – lūk, kāda ir Austrija, ko viņi zaudējuši... Valsts sākās Ziemeļu jūrā – Austrijas Nīderlandē, ietvēra Luksemburgu un tagadējo Vāciju, pēc tam pa abām Alpu pusēm stiepās uz austrumiem un dienvidiem. Ziemeļitālijā XVIII gs.beigās Austrija izgāja pie Ligūrijas jūras, Balkānos – pie Adrijas jūras.
Savu varenību Centrāleiropas valdnieki nezaudēja vienā brīdī. Cīņās ar Napoleonu viņu labākais sabiedrotais bija Krievija – galu galā, Austerlicā atdusas kņazs Andrejs Nikolajevičs Bolkonskis. Pēc Napoleona sakāves Habsburgi radīja Svēto Savienību – XIX gs. "Lielo trijotni".
Cerēja visu sakārtot kopā ar vāciešiem un krieviem. Taču vispirms sacēlās ungāri, pēc tam sākās kari ar itāļiem (te parādījās pirmie tvaikoņi), brālīgo prūšu tautu, nez kāpēc – ar dāņiem (tagad nav iespējams ne iedomāties, ka Austrija un Dānija varētu karot!), pat Meksikā iegrūda savu nelaimīgo vietvaldi Maksimiliānu. Tur vairs nespēja palīdzēt pat feldmaršals Radeckis – populārākais karavadonis, drosmīgs kareivis un Zelta aunādas ordeņa kavalieris.
Vēstures periods Arsenālā aizņem vairākas monumentālas zāles. Tiesa, pusotru gadsimtu vēlāk vardarbība, nodevības, karā lietās asinis un netīrumi izskatās kā romantiskā oreolā tīti.
Tātad mūsu Ferdinands ir beigts
Caurumiņu automašīnas GrAf & Stift durvīs ļoti gribējās aptaustīt, neskatoties uz brīdinošo Verbotten! ("Aizliegts!"). Galu galā, ar to 1914.gada 28.jūlijā sākās varenais un baismīgais Lielais XX gadsimts. Brauniņš 20 gadus vecā serbu nacionālradikāļa Gavrilo Principa rokā deva starta signālu visam, kas notika ar pasauli.
Nevajadzēja piesavināties svešu īpašumu. Bosnija-Hercegovina, ko Vīne pēc 1877.-78.gada kara atņēma Osmāņu impērijai. Karā austrieši sekmīgi izmanntoja krievus un serbus. Ar atpalikušo apgabalu Austroungārija saņēma separātistu radītās galvassāpes. Pateicoties mežonīgajiem "radiniekiem", tādiem kā bosnijieši, monarhija iesaistījas Pirmajā pasaules karā ar vājinātu ekonomiku un kultūru.
Tomēr no tehnoloģiskā viedokļa Franča Jozefa impērija, atklāti sakot, bija attīstīta – atliek atsaukt atmiņā Peremišļas cietokšņa milzīgos bruņotos klājumus, ko nespēja pārvarēt krievu smagie lādiņi, un 380 mm lielgabalus ar dīzeļa un elektrības vilkmi! Tos izstrādājusi mūsdienās tik miermīlīgā Skoda, kuras tramvajiņi tagad vizina rīdziniekus. Tas viss redzams Arsenālā, tāpat kā pie griestiem piekārtais austriešu biplāns Albatros. Tieši tāds pašu pirmo reizi pasaulē ar varonīgu tarānu izdevās notriekt krievu lidotājam Pjotram Ņesterovam. Citā zālē līdzās zemūdeņu jūrnieku zābakiem un kartēm – ar gliemežvākiem apaugusi zemūdenes U20 kabīne, ko ūdenslīdēji izvilka no Adrijas dzīlēm, kur to nogremdēja itāļu eskadras kuģis.
Lielā kara laikā Austroungārijas spēki bija sasprindzināti līdz pēdējam. Galvenais pretinieks bija Krievijas impērijas armija, kam izdevās satriekt Habsburgus Galicijā. Atkarojis Ļvovu, Nikolajs II pats ieradās Červonaja Rusj galvaspilsētā un pasludināja par Ļvovas un Peremišļas guberņu dibināšanu. Diemžēl drīz tās atkal pārgāja Austroungārijas ziņā, taču jau nākamajā, 1916.gadā krievi devās pretuzbrukumā. Brusiloff! – savam dēlam ar cieņu balsī pastāstīja tētis vitrīnas priekšā. Pēc tam bija arī asiņainās Serbu un Itālijas frontes ar mainīgiem panākumiem. Donavas monarhijas pavalstnieki cīnījās arī Rietumu frontē ar Vāciju, Palestīnas un Saloniku frontē – ar turkiem. Ungāru huzāri kamieļu mugurās un līnijkuģis no Pūlas bāzes Adrijā (tagadējā Horvātija) vācu eskadras sastāvā pret Japānu pie Cindao ostas Ķīnā! Absurda eksotika. Kļūst žēl Austrijas flotes – tā visa ir nogremdēta, sagriezta metāllūžņos, ostas pārņēmuši serbi, horvāti un slovēņi.
Pēc Pirmā pasaules kara pēdējais imperators Kārlis I atteicās no troņa un sāka privātu dzīvi ar imperatori Zitu. Austriešu lojalitāte bijušajam monarham, atšķirībā no krieviem, it kā solītu viņiem "nelielus upurus" Otrajā pasaules karā.
Hitlera pirmais upuris
Tautietis no Braunavas pilsētas, kura akcents lika vaibstīties berlīniešiem, ejot pie varas, Austriju uzskatīja par Trešā reiha daļu. Jāpiebilst, ka liels skaits austriešu viņam nepiekrita, it īpaši bruņotie vīrieši no Sociāldemokrātiskā Šucbunda (Republikanische Schutzbund) un buržuāziskajām aizsardzības savienības vienībām Heimwehr. Starpkara periodā Austrijā bija papilnam militarizētu vienību, tās kāvās gan 1927.gadā, gan 1934.gadā un vairākkārt noveda republiku gandrīz līdz katastrofai. Pat kancleru Dollfussu nogalināja vietējie SS – muzejā ir viņa asiņainais dīvāns – tieši tāpat kā 20 gadus iepriekš hronikās nokļuva erchercoga Ferdinanda asiņainais mundieris.
1938.gada 12.martā Austrija nokļuva nacistu rokās un ātri kļuva par paraugzemi. Rūpnīcas Steir ražoja oriģinālus kāpurķēžu transportierus, un 22.jūnijā PSRS teritorijā pirmā iebruka Austrijas 4.kājnieku divīzija (vērmahtā tā saņēma 45.numuru).
Iespējams, Austrija bija tālu no sabiedroto GS bāzēm, tāpēc šeit nokritušo bumbu kalibrs bija mazāks, varbūt ASV un Anglija ņēma vērā Vatikāna viedokli, kas aizstāvēja godīgos austriešu katoļus, tāpēc gaisa uzlidojumu galvenie mērķi bija naftas pārstrādes rūpnīca Floridsdorfā un transporta infrastruktūra, bet masveida uzlidojumu – kā Hamburgā vai Drēzdenē, nebija. Vīnē gāja bojā 8800 cilvēki, cieta Opera un Sv.Stefana katedrāle, tika sagrauti visi tilti pār Donavu. Sarkanā armija un vērmahts cīņā par Vīni zaudēja 18 un 19 tūkstošus kareivju.
Aktīva neitralitāte
Lai nu būtu, kā būdams, austrieši tomēr neslēpj ne memoriālās plāksnes "goda pilsonim" Ādolfam, ne SS mundierus, ne tautas uzbrukumu, kas 1945.gada pavasara pēdējās dienās centās ar fauspatronām apturēt krievu tankus. Starp citu, T-34 arī te ir, stāv pagalmā. Tam ir laba kompānija, piemēram Austrijas bundesvēra tehnika – no 60. gadiem bruņojumā nonāca ASV M41 Walker Bulldog un britu Centurion.
1955.gadā noslēgtais līgums uzdāvināja iepriekš sašķeltajai (tāpat kā Vācija) valstij pilnu suverenitāti. Sarkanā armija aizgāja, PSRS neplānoja būvēt sociālismu Alpos (starp citu, šis fakts atspēko tēzes par "Kremļa agresiju"). Vēl vairāk, tā atstāja Austrijas armijai šādu tādu bruņojumu, piemēram, 120 mm mīnmetējus, kas redzami Arsenālā. Savukārt amerikāņi "aizmirsa" zemē vairākus simtus stobru – CIP aizejot atstāja slēptuves gadījumam, ja sāksies karš ar PSRS.
Tomēr no ģeopolitikas neizvairīsies – Austrijas jaunās armijas cīņas krustības sākās 1956.gadā, kad no asiņainā haosa Ungārijā bēga desmitiem tūkstošu tautiešu (no impērijas laikiem) un 50 padomju karavīri, un armijai nācās sargāt robežas. 1968.gadā austrieši tāpat sargāja savas robežas pirms PSRS spēku ievešanas Čehoslovākijā, bet 1991.gadā – karadarbībā par Slovēnijas neatkarību. Daudzas vienības saņēmušas impēriskus nosaukumus – par godu Habsburgu dinastijai!
Protams, austrieši regulāri piedalās "zilo ķiveru" operācijās – Vīne taču ir ANO trešā galvaspilsēta pēc Ņujorkas un Ženēvas. ANO kvartālā uz salas Donavā, kas tapusi cīņā ar plūdiem, patlaban strādā aptuveni 4 tūkstoši cilvēku no visas pasaules. Vīne ir arī organizācijas IAEA un Pasaules pasta savienības galvenā mītne.
Latvijas elitei var maizi nedot, ja tik dod tai paspriedelēt par to, cik unikāla ir Latvijas vēsture. Man šķiet, tā nu gluži nav. Austrijā biju trešo reizi, un pat šis neilgais ceļojums parādīja, ka mazas valstis var bez bailēm atskatīties savā vēsturē, ja tās neslēpj savu pagātni un ir atvērtas pasaulei.
