Vakar WADA Atbilstības komiteja publicēja ziņojumu, no kura izriet divi galvenie slēdzieni: a) Krevija efektīvi cīnās pret dopingu nacionālajā sportā; b) Krievija ir stingri jāsoda.
Nopietni, tieši tā ir teikts, portālā RIA Novosti stāsta Irina Alksnis.
Krievijas antidopinga aģentūras (RUSADA) darbība atzīta par efektīvu, tās sadarbība ar citām antidopinga organizācijām ir auglīga. Komiteja neiesaka ieviest organizācijas speciālo monitoringu un kontroli četru gadu periodā.
Vienlaikus iesniegts saraksts – ieteicamās sankcijas. Galvenās – aizliegt starptautiskas sacensības valstī, ļaut piedalīties sacensībās "tīrajiem" atlētiem tikai ar neitrālu statusu un atņemt izlasei iespēju uzstāties ar nacionālo karogu lielās sacensībās. Tas viss – uz tiem pašiem četriem gadiem.
Principiālais lēmums tiks pieņemts WADA izpildkomitejas sēdē 9.decembrī.
Krievijas sporta aprindu pārstāvju komentāri svārstās starp cerību, ka, iespējams, viss vēl būs labi, šausmām, ka tāds lēmums nogalinās Krievijas sportu, un sašutumu par WADA netaisnīgajām darbībām.
Sporta juristi notiekošo uzskata par pilnīgām muļķībām, taču atzīst: ja tiks pieņemts komitejas ieteiktais lēmums, izredzes to apstrīdēt būs ārkārtīgi mazas.
Daudzu izteiktajās frāzēs zemtekstā skan neliekuļota neizpratne – kāpēc tas vispār notiek?
Problēmas taču it kā pakāpeniski risinājās. Krievija centīgi pildīja izvirzītās prasības, darīja visu iespējamo, lai situāciju labotu. Kopumā stāsts par dopingu saturiski un ideoloģiski piederas pie 2010.gadu vidus, kad Rietumi aktīvi izolēja Krieviju, cenšoties panākt absolūtu kapitulāciju. Turklāt lielais sports tradicionāli ir saistīts ar lielo politiku. Taču kopš tiem laikiem pasaulē daudz kas ir radikāli mainījies. Izolācijas lentes pietrūka, valsts izturēja un atgriezās starptautiskajā arēnā jaunā ģeopolitiskās ietekmes posmā, sadarbība ar rietumvalstīm atjaunojas.
Kāpēc tad sportā situācija tikai pasliktinās un krievu atlētus saņēmusi ķīlniekos WADA, kas, šķiet, pat nedomā apstāties savā sīkstajā rusofobijā?
Jautājums ir ļoti sarežģīts, taču vienlaikus – ļoti vienkāršs.
WADA tā izturas pret Krievijas sportu gluži vienkārši tāpēc, ka var to atļauties. Krievija dažu gadu laikā ir radikāli mainījusi savu stāvokli pasaules politikā. Taču tas izdevās ne tāpēc, ka Maskava būtu pakļāvusies priekšrakstiem. Gluži otrādi.
Maskava atteicās no uzspiestajiem noteikumiem (pareizāk sakot, rīkojumiem) un sāka aktīvi gatavot pati savējos. Protams, tas bija riskanti. Tikai stratēģija "nebāzt degunu laukā un nekaitināt Rietumus" garantēti būtu novedusi valsti pie katastrofas, kurai pretī to pamazām stūma.
Rezultāts ir zināms. Virkne "Kremļa avantūru", par kurām visi tai pusē tikai ņirdza, – no kontrsankcijām līdz militārajai operācijai Sīrijā, no importa aizvietošanas līdz vairāku gāzesvadu būvdarbiem, - nesa labumu, kura rezultātā tiek atjaunotas attiecības ar rietumvalstīm.
Atkārtošu: tas nenotika tāpēc, ka viņi būtu atzinuši – viņiem nav taisnība. Tas notika tāpēc, ka Krievija neatstāja viņiem citu izeju.
Atšķirībā no diplomātijas, ekonomikas, aizsardzības, naftas un gāzes, kā arī citām nozarēm, kas uz Rietumu mesto izaicinājumu atbildēja, paceļot likmes, sports (zināmā mērā – piespiedu kārtā, objektīvu iemeslu dēļ: "globalizācijas" un "vienpolaritātes" pakāpe šajā jomā ir daudz augstāka nekā iepriekš minētajās) gāja pa citu ceļu. Tas nevēlējās strīdēties ar WADA, Starptautisko vieglatlētikas federāciju (IIAF) un citiem mastodontiem. Tas izpildīja visas prasības un priekšrakstus cerībā, ka izdosies problēmas atrisināt un pakāpeniski par visu vienoties.
Cerības nav piepildījušās.
Un tas – lai cik būtu traģiska situācija sportā – liecina, ka Krievijai bija taisnība, kad tā nolēma neklausīt citās jomās.
Šis stāsts uzskatāmi, pat pašiem rožainākajiem elfiem, demonstrē: Krieviju sit ne par to, ko tā dara, bet gan par to, ka spēciņu pietiek.