RĪGA, 23. novembris – Sputnik. Savā Facebook lapā Dombrava ievietojis publikāciju, kuras sākumā minēja fragmentu no Latvijas rakstnieka Aleksandra Grīna grāmatas "Dvēseļu putenis" – romāna par latviešu jaunieša likteni, kurš nokļuva Pirmā pasaules kara karalaukā. Vērts norādīt, ka šim romānam ir zolīda vieta Latvijas patriotisko grāmatu ideoloģijas plauktā.
Nocitējot paprāvu rindkopu no grāmatas savas publikācijas sākumā, tālāk Dombrava metās spriest par tūkstošiem Latvijas vīru un sieviešu bojāeju Ziemassvētku kaujās.
Atgādināsim, ka Ziemassvētku kaujas (zināmas arī kā Mītavas operācija) norisinājās no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim (no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim pēc vecā stila). Latviešu strēlnieku divīzija, kuras komandieris bija Augusts Ernests Misiņš, cīnījās ar 8. ģermāņu armijas karaspēkiem Tīreļu purvā par Mītavas (Jelgavas) piederību. Ziemassvētku kaujās bojā gāja vairāk nekā 9 tūkstoši divīzijas kareivju, taču tieši šī operācija pirmo reizi darīja zināmu visai pasaulei par latviešu strēlnieku drosmi.
Dombrava uzrakstīja, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji nomira, cīnoties Krievijas impērijas armijas sastāvā, citi – Krievijas pilsoņkarā, trešie – karā par Latvijas neatkarību.
"No katras dzimtas tika izrauts gabals ārā. Mūsu vecvecvectēvi tika guldīti steigā izraktos kapos, citi palika guļam mežos un purvos. Neatpazīti un aizmirsti. Kaujās kritušo strēlnieku dvēseles nostiprināja atbildības sajūtu tiem, kuri izdzīvoja. Tiem, kuri cēla neatkarīgo Latviju pēckara gados. Viņi to veidoja ne tikai sev un saviem bērniem, bet arī tiem draugiem, brāļiem, dēliem un tēviem, kuri bija kļuvuši par daļu no Latvijas zemes," teikts deputāta publikācijā.
Tālāk viņš raksta, ka 1991. gadā neatkarības atgūšana Latvijai padevās pārāk viegli, un, iespējams, tādēļ daudzi tik vieglprātīgi izturas pret valsti šodien. Dombrava neaizmirsa pieminēt arī "naidīgi noskaņotos migrantus", kuriem ļāva palikt, par pieminekli "okupantiem", kurš joprojām stāv Rīgā, par čekistiem, kurus "atstāja nesodītus", un par "svešiniekiem", kuri "valda pār mūsu finansēm un zemi".
"Es ceru, ka strēlnieku nestā liesma iedegsies ne tikai manā sirdī, bet daudzu sirdīs, lai kādu dienu, mēs visi, kopīgi izveidotu patiesi stipru, neatkarīgu un latvisku Latviju," visbeidzot nonāk līdz savai galvenajai domai Dombrava.
Iespējams, Saeimas deputāts ir galīgi saputrojies. Samaisījis vienā katlā gan citātu no pārbēdzēja Grīna grāmatas, kurš Pirmā pasaules kara laikā dienēja latviešu strēlnieku bataljonos, taču pēc tam, kad 1919. gadā tika mobilizēts Latvijas PSR armijā, tās atkāpšanās laikā pārgāja Latvijas Republikas karaspēku pusē. Turpat Dombrava pievienoja pieminekli Rīgas Atbrīvotājiem, turpat arī privatizāciju, čekistus un "svešiniekus", kuri valda pār Latvijas finansēm un zemi. Vai tiešām viņš ar to domājis ASV un NATO? Vai arī uzskata par lieku iestāšanos ES?
Labi, ka šoreiz iztika bez kebabnīcām. Kaut gan neatcerēties par imigrantiem Dombravas tomēr nespēja. Vienīgi viņš, saglabājot kareivīgo nacionālistisko noskaņojumu, tagad bija domājis noteikti ne indiešus ar pakistāniešiem, bet gan tos cilvēkus, kuri tieši tāpat kā Latvijas iedzīvotāji, mira simtiem tūkstošiem karos par dzimto zemi.
