RĪGA, 16. novembris — Sputnik. Materiālā, ko publicējusi aģentūra RIA Novosti – nāvessodu un spīdzināšanas liecinieku liecības par notikumiem nometnē, kur ieslodzīja karagūstekņus un civiliedzīvotājus – krievus, ebrejus un čigānus. Dokumentētas arī pašu slepkavu liecības, viņi atsauca atmiņā savus noziegumus. Lietas materiālos aprakstītie notikumi aptver laika posmu noi 1941. līdz 1944.gg.
Nacistiskās Vācijas valdība plānoja daļu reģiona pēc kara atdot Igaunijai, un igauņu soda vienības tika aktīvi izmantotas okupētajā Pleskavas zemē. Tāpat notika arī karagūstekņu nometnē Moglino ciemā 12 kilometru attālumā no Pleskavas. No krimināllietas C-17412 publicēti trīs soda vienības dalībnieku liecību fragmenti. Vēl viens liecinieks – bijušais nometnes apsargs – papildina stāstu un min detaļas par masu slepkavībām, demonstratīvajiem nāvessodiem un spīdzināšanu. Nosaukti igauņu kolaboracionistu vārdi. Trim no viņiem izpildīts nāvessods nošaujot, viens miris nometnē, taču vismaz pieci no soda izvairījušies.
Bads, aukstums un terors
Aktā no 1945.gada 29.marta datus sniedza Pleskavas apgabalā kara gados pastrādāto noziegumu izmeklēšanas komisija. Tajā teikts, ka karagūstekņu nometne bija Moglinas ciemā 12 km attālumā no Pleskavas. To organizēja pēc pilsētas un rajona okupācijas bijušās robežsardzes komendantūras teritorijā. Nometnē bija ieslodzīti gan karavīri, gan civiliedzīvotāji.
Lietas materiālos stāstīts arī par stāvokli nometnē. Sliktākajos apstākļos bija karagūstekņi – viņus turēja bijušajā zirgu stalli, kas nekādā gadījumā nebija piemērots dzīvei, it īpaši ziemā. Pirmo partiju – gandrīz 300 karagūstekņus atdzina 1941.gada novembrī. "1941./42. gada ziemā no aukstuma un bada Moglino nometnē no 280 cilvēkiem starp dzīvajiem palika tikai 20," teikts atslepenotajos dokumentos.
Par ebrejiem un čigāniem atzītos turēja pirtī. "Padomju" gūstekņu grupa – krievi un ukraiņi – bija ieslodzīta noliktavā. Visas ēkas ieskāva dzeloņstiepļu žogs.
Civilie iedzīvotāji nometnē nonāca nelielās grupās. "Kopš nometnes pastāvēšanas pirmajām dienām tajā bija ieviests režīms, kura mērķis bija nometnes iedzīvotāju iznīcināšana un nomērdēšana badā un aukstumā. Neizturamu katorgas darbu pavadīja spīdzināšana, ņirgāšanās un sitieni," teikts krimināllietas materiālos.
Ieslodzītajiem dienā pienācās 200 grami maizes ar zāģu skaidām un litrs "balandas" – šķidras prosas putras.
Aktā sniegts arī liecinieku – tuvējo ciemu iedzīvotāju - teiktais, kuri redzēja eksekūcijas un ņirgāšanos. Viņi stāsta, ka nometnes iemītnieki cieta pastāvīgu badu, aukstumu un teroru. Atlicis tikai gaidīt, kas pirmais novedīs kapā.
Slepkavības un sodi
Dokumenti liek saprast, kāpēc bēgšanas gadījumi bija ļoti reti. Aculiecinieki pastāstīja, ka nometnes vadība ieviesusi noteikumu: ja viens bēg, nošaus trīs cilvēkus, vai pat vairāk, ja apsargiem būs slikts noskaņojums. Kāda lieciniece pastāstīja, ka 1943.gadā pēc divu karagūstekņu bēgšanas nometnē nošauti septiņi cilvēki.
Katru dienu karagūstekņi raka kapus pie sētas, raka badā un salā mirušajiem, nošautajiem. Iespējams, arī paši sev.
Liecinieku teikto apstiprināja tiesu medicīnas ekspertīze pēc kapu atrakšanas. 40-50 centimetru dziļumā tika atrasti haotiski samesti līķi. Ekspertīze parādīja, ka viņi nosisti vai nošauti. Upuru skaits – aptuveni 250 cilvēki.
Igauņu kolaboracionisti nesaudzēja arī civilos. Kāda lieciniece pastāstīja, ka 1942.gada pavasarī netālu no nometnes nošauts 31 cilvēks – ebreji un čigāni, pārsvarā – sievietes, sirmgalvji un bērni. Cits liecinieks pastāstīja par vēl 30 bojāgājušajiem.
1942.gadā kādai čigānu sievietei nometnē piedzimis bērns. Pēc nometnes priekšnieka, vācu oficiera Šnaidera pavēles viņa ar zīdaini rokās pievesta pie kādas tranšejas, kurā meta nogalināto līķus. Mātes acu priekšā bērnu nošāva, viņu pašu nosūtīja ceļubūves darbos.
Dokumenti liecina, ka speciālistiem izdevies atrast desmit krūmos nomaskētas apbedījumu vietas. "Tajās atrasti vīriešu, sieviešu un bērnu līķi. Bojāgājušo vecums – no diviem-trim mēnešiem līdz 60 gadiem," teikts lietas materiālos.
No trim bedrēm ekshumēti 95 līķi. "Pārējos kapos saskaitīti 112 līķi. Viņu vidū ir 14 vīriešu, 57 sieviešu un 41 bērna līķītis," teikts aktos.
Pieugušos pārsvarā nogalināja ar šāvienu galvā. "Lielākajai daļai bērnu līķu konstatēti galvaskausa kaulu lūzumi no sitiena ar cietu trulu priekšmetu vai arī no bērna galvas trieciena pret kaut ko cietu," sausi konstatēts dokumentā. Eksperti konstatēja, ka lielākā daļa bojāgājušo ir ebreji un čigāni.
Galvenais liecinieks
Krimināllietā publicēti arī fragmenti no galvenā liecinieka nopratināšanas. Tas ir bijušais Moglinas nometnes apsargs. Nometnē viņš nokļuva 1942.gada septembrī un strādāja līdz 1944.gada februārim. Pēc viņa vārdiem, nometnes vadībā bija sardzes priekšnieks feldfēbelis Lūkass (vārdu viņš neatcerējās), komendants Mētams Villijs (Igaunijas armijas jaunākais leitnants). Nometnes priekšnieks – vācietis Kaizers (arī viņa vārds dokumentos nav minēts). Tas bija 30 gadus vecs, gara auguma kalsnējs vīrietis. Sākumā dzīvojis Pleskavā, bet 1943.gada ziemā ieradies Moglinas nometnē.
Liecinieks stāstīja, ka čigāni un ebreji nošauti kā savas tautības pārstāvji, citi – pārsvarā par bēgšanu. Viņš sīki uzskaitīja nošaušanas gadījumus. Bijušais apsargs atcerējās, ka nometnē organizēti demonstratīvi nāves sodi, ko noskatījušies arī vācu virsnieki no Pleskavas.
1942.gada rudenī no nometnes izvesti aptuveni 170 čigāni – sirmgalvji, sievietes, bērni. Viņi nošauti netālu no Pleskavas.
1943.gada pavasaris. Automašīnās aizvesti aptuveni 70 ebreji - sirmgalvji, sievietes, bērni. Visi nošauti netālu no Pleskavas.
1943.gada pavasaris. Sardzes priekšnieks Lūkass nošāvis čigānu sievieti ar jaundzimušo. Domājams, liecinieks apstiprinājis 1945.gada aktā minēto informāciju, taču viņš norādīja, ka arī sievieta nogalināta. Lūkass piespiedis kādu čigānu vīrieti apglabāt līķus.
1943.gada vasara. No nometnes izbēguši divi cilvēki: karagūsteknis un civilais. Bendes atriebjoties noslepkavoja piecus cilvēkus. Čigānu, ebreju, divus krievus un katagūstekni pieveda pie tranšejas un lika nogulties ar sejām uz zemi. Kaizers un Lūkass pa vienam lika gūstekņiem celties kājās un pieveda pie bedres. Šāviens, un bendes gāja pakaļ nākamajam upurim. Viens no ieslodzītajiem neizturēja un mēģināja bēgt. Viņam izdevās noskriet 30 metrus, kad viņu nošava apsargs.
1943.gada vasara. Nošauti 18 čigāni – sirmgalvji, sievietes, bērni. Pa ceļam uz nāves soda vietu cilvēki raudāja, atcerējās liecinieks. "Īpaši skaļas raudas atskanēja, kad viņi iegāja krūmos... Tūlīt atskanēja atsevišķi šāvieni," viņš atceras. Šāva Kaizers un Lūkass.
Nošauta vēl viena čigānu grupa. Šoreiz – 23 cilvēki.
1943.gada vasara. No nometnes izvesti aptuveni 70 ebreji. Liecinieks pastāstīja, ka vācieši viņus nošāvuši.
1943.gada ziema. Par bēgšanu nošauti aptuveni 15 cilvēki. Viņus nostādīja ar seju pret slepkavām. Šāviens, ķermenis atsitas pret zemi, un izskan kontroles šāviens.
1944.gada ziema. Nogalināti divi pusaudži. Viņi mēģināja bēgt. Vienu nogalināja bēgšanas laikā, otru nogādāja atpakaļ nometnē un nošāva.
Apsūdzēto liecības
Eksekūcijās piedalījās arī apsargi Arnolds Vēdlers, Ērihs Lepmets un Eduards Torns. Visiem bija augstas strēlnieku pakāpes. Kartiņās, kas glabājās Igaunijas drošības policijas okupācijas laiku kartotēkā, viņi sevi nosaukuši par ticīgiem – luterāņiem.
Savas liecības viņi dev 1967.gadā. Viņi stāstīja, kā bija iekārtota nometne, kur dzīvoja vadība un apsargi, kur tika turēti karagūstekņi. Dokumentos aprakstīts, arī kā un kur notika nošaušanas. Tiesa, neviens no apsūdzētajiem nevarēja atcerēties precīzas apglabāšanas vietas, jo esot "pagājuši daudzi gadi".
Visi atzina, ka piedalījušies eksekūcijās, nosauca savus ieročus. Taču neviens nenosauca nogalināto skaitu.
Apsūdzētie atkārtoja liecinieka teikto, papildināja to ar savām atmiņām. Piemēram, Lepmets apgalvoja, ka nāves sodu izpildēs esot piedalījies tikai divas reizes. Vēdlers atsauca atmiņā vienu no nāves sodu vietām, bet Torns pastāstīja, kā kopā ar Lūkasu izvedis piecus ieslodzītos un apsargājis, kamēr sardzes priekšnieks viņus nošāvis.
Spriedums izpildīts
Atzīšanās neglāba bendes no sods. 1968.gada 26.februārī Vēdleram, Lepmetam un Tornam tika izpildīts nāves sods nošaujot.
Tomēr vairāki slepkavas no soda izbēguši. Viens no nežēlīgākajiem – Lūkass – miris pēc kara. Dokumentos nekas nav teikts par viņa tiesāšanu.
Taču soda vienību dalībnieki Sepps, Kollina, Pohls, Pless, Lullo un Jefimovs, kuri tāpat pieminēti lietas materiālos, iespējams, izbēguši no soda, jo viņu atrašanās vieta nav noteikta. Pret viņiem pēc kara ierosināta atsevišķa lieta. Publicētajos dokumentos par šiem cilvēkiem nav konkrētu datu. Pieminēts tikai kāds Jefimovs. Atzīmēts, ka viņš bijis 20 gadus vecs, gara auguma vīrietis. Neskatoties uz krievisko uzvārdu, krieviski viņš nav pratis ne vārda.
Simt lapas no krimināllietas. Simtiem bojāgājušu un līdz nāvei nomocītu cilvēku. Soda vienības dalībnieku uzvārdi pavīd teju vai katrā lappusē. Kaizers, Tompere, Blekmans, Sābass, Kaits, Kurgs, Ohvrilla, Vainlo, Alla... Un tikai trīs izpildīti tiesas spriedumi. Netaisnīga matemātika.
