Paradoksāli, taču Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības zināmā mēŗā saistīta ar Krieviju. Tātad Džonsona upurus ceļā uz Brexit nākotnē varētu uzskatīt par sekām, ko nesusi Krievijas ietekme Lielbritānijas un Eiropas politikā, portālā RIA Novosti stāsta Ivans Daņilovs.
Droši vien Lielbritānijas premjers jau ne vienu reizi vien nožēlojis punktu savā programā, kurā paziņoja: Lielbritānijas pilnvērtīga izstāšanās no Eiropas Savienības, pie tam tieši 2019.gada 31.oktobrī (un ne dienu vēlāk) apliecinās, ka Vladimiram Putinam nebija taisnība, sakot, ka rietumu liberālismam beidzies derīguma termiņš. Šī izteikuma loģika ir grūti saprotama, taču sekas bija ļoti bēdīgas. Britu līderim par katru cenu jāiekļaujas šajā termiņā, lai arī opozīcija parlamentā (un pat viņa paša partijā) sekmīgi sprauž spieķus riteņos. Rezultātā britu (reiz tik respektablā un nopietnā) politiskā sistēma ir pārvērtusies par bezgaumīgu karnevāla un politiskā šova hibrīdu.
Situācija britu politikā un paša Brexit procesā mainās ātrāk nekā laikapstākļi Londonā. Tagad nav jēgas spriedelēt par notikumu niansēm, tāpat kā premjera un opozīcijas strīdu finesēm – turklāt pat britu žurnālisti un eksperti tajās ir pavisam apmaldījušies. Daudzi no viņiem atklāti atzīst, ka situācija ir neredzēta, un ir absolūti nesaprotams, kas sagaidāms tālāk. Tomēr, ņemot vērā situāciju, prātā nāk vairāki secinājumi par Lielbritānijas premjeru, viņa konfliktu ar Putinu, rietumu liberālisma un pašas Apvienotās Karalistes perspektīvām.
Pirmkārt, izrādījies, ka Džonsons mīl sevi, ne Lielbritāniju. Vēl vairāk, viņš nolēmis par piemēru ņemt Trampu: ja amerikāņu līderis nodevis kurdus Sīrijā (to gan var uzskatīt par amerikāņu tradīciju), tad Džonsons nolēmis nodot kaismīgākos patriotus – britu lojālistus no Ziemeļīrijas.
Problēmas būtība ir sekojoša: Brexit dēļ starp Ziemeļīriju un Īriju vajadzēja parādīties stingrai robežai ar muitas kontroli, caurlaides punktiem un tā tālāk. Eiropas Savienība (un pati Īrija) bija neapmierināta. Neapmierināti bija arī Ziemeļīrijas katoļi – viņi draudēja atjaunot jautājumu par Īrijas apvienošanos un izstāšanos no Lielbritānijas. Izskatījās reālistiski, ja atsauksim atmiņā asiņaino konfrontāciju starp britu lojālistiem un īru nacionālistiem reģionā.
Ziemeļīrijas lojālisti (starp citu, viņi nodrošināja Džonsonam balsis, kas bija nepieciešamas vairākumam parlamentā) mierīgi uztvēra ideju par stingro robežu ar Īriju, tomēr pieprasīja, lai darījums par izstāšanos no ES nekādā gadījumā neradītu jūras robežu ar Lielbritāniju – viņi loģiski aptvēra, ka ar tādu robežu Ziemeļīrija ātri atrausies no metropoles un pievienosies Īrijai, un tas nesola neko labu lojālistiem.
Lai noslēgtu darījumu par izstāšanos no ES līdz 31.oktobrim, Boriss Džonsons "nogrieza" Ziemeļīriju no Lielbritānijas. Lai arī dokumentā (vakar parlaments to pieņēma otrajā lasījumā) norādīts, ka Ziemeļīrija ir ES vienotās muitas telpas daļa, "stingras robežas" ar Īriju nav, toties ir jūras robeža ar Lielbritāniju. Tādas kapitulācijas dēļ ziemeļīru lojālisti atņēma Džonsonam savas balsis.
Vēl viens svarīgs secinājums: Džonsons ir gatavs samaksāt ES "kompensāciju par šķiršanos", kas rada degošu nacionālā pazemojuma sajūtu daudzu Brexit piekritēju sirdīs. Tāpēc vien, lai paspētu līdz 31.oktobrim, britu premjers spēra maksimāli pazemojošu soli: viņš piekrita Briseles prasībai samaksāt 33 miljardus sterliņu mārciņu (aptuveni 42 miljardus dolāru) kā kompensāciju par ienākumiem, kas nav saņemti Lielbritānijas izstāšanās dēļ. Jāpiebilst, ka viens no Brexit programmas mērķiem bija "pietiek barot Eiropas Savienību".
Un pats galvenais secinājums: patiesībā Džonsons ir piekrāpis vēlētājus, kam solīja galīgu Brexit. Patiesībā pat mazticamajā scenārijā, kurā "Džonsona darījumu" tomēr pieņems līdz 31.oktobrim, Lielbritāniju gaida gadiem ilgas (spriežot pēc Dienvidamerikas pieredzes) pārrunas ar ES tirdzniecības jautājumos, kuru ietvaros ES var (spriežot pēc Eiropas politiķu noskaņojuma, tā arī notiks) piespiest Lielbritāniju, kas nespēj normāli dzīvot bez atvērta Eiropas tirgus, pakļauties jebkādām prasībām no Eiropas standartu viedokļa, darba, ekoloģijas un pat nodokļu normām. Daļa vēlētāju Lielbritānijā cer, ka pēc Brexit valsts pārvērtīsies par tādu kā Singapūru-pie-Temzas, taču tas notiks tikai ar ES atļauju, bet savienībai nav nekādas vajadzības ļaut brīvajai Lielbritānijai gūt panākumus, toties ir nopietns iemesls pataisīt dzīvi brīvajā Lielbritānijā par īstu elli – lai citi, kas gribētu izstāties, dabūtu labu mācību.
Britu The Times raksta: "Priekšā mūs gaida mēnešiem ilgas detalizētas un mokošas pārrunas par mūsu nākamajām tirdznieciskajām attiecībām ar ES. Daudzi vienkārši neaptver, ka gaidāma nākamā nodaļa. Lords Kūpers, sabiedriskās domas pētījumu kompānijas Populus dibinātājs, kurš regulāri organizē fokusgrupas Brexit jautājumā, stāstīja par "kritisku neizpratni daudzu vēlētāju vidū, kuri uzskata: "darījums", par ko strīdās deputāti, aptver ne tikai noteikumus, ar kādiem mēs pametam ES, bet arī mūsu tirdznieciskās attiecības pēc izstāšanās". Kad šīm fokusgrupām stāsta, ka Brexit iniciēs ilgstošu pārrunu un tirdzniecības noteikumu saskaņošanas fāzi, atbilde bieži vien ir "klusas šausmas".
Kad britu vēlētāji beidzot aptvers, kur viņus noveduši valsts politiskie līderi, lai kāda būtu viņu partejiskā piederība, šķiet, viņi būs vienisprātis ar Krievijas prezidentu par Rietumu politisko sistēmu pamatu bēdīgo stāvokli. Protams, Boriss Džonsons var problēmās vainot krievu hakeru, žurnālistu un spiegu stiķus un niķus. Britu politiķiem nav ne jausmas, kā atzīt pašiem savu sakāvi.
