RĪGA, 4. oktobris – Sputnik. Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas bija divi ceļi: vai nu saglabāt ciešas saiknes ar Krieviju, un tad, iespējams, republika varētu glābt savu rūpniecību, vai iestāties ES un NATO, taču zaudējot ražošanu. Latvija izvēlējās otro ceļu, un no Latvijas rūpniecības lepnuma atlikušas vien šprotes un trikotāža, raksta avīze Latvijas Avīze.
"Jau kopš XIX gs. beigām rūpniecība bija Latvijas lepnums, un padomju gados nekas nebija mainījies. VEF, RAF, "Radiotehnika", "Straume", "Ogres trikotāža" un Latvijas šprotes pazina visā PSRS," teikts rakstā.
Pēc Savienības sabrukuma sākās straujš ražošanas kritums visās Baltijas valstīs. Latvijā visvairāk cieta radioelektronikas rūpnīcas – ražošana samazinājās līdz 14% no 1990. gada līmeņa, kā arī papīra (18%) un elektrotehnikas (22%) ražošana. Samērā neslikti jutās poligrāfija (88% no 1990. gada ražošanas līmeņa) un metālapstrāde (68%). Un vienīgā nozare, kur rādītāji pat bija palielinājušies, salīdzinot ar 1990. gadu, bija kokapstrāde (+9%).
Tik straujš apjomu kritiens skaidrojams ar Latvijas rūpniecības struktūru – preces bija paredzētas PSRS, pārējā eksporta daļa sastādīja vien 10%.
Latvijā ražošana koncentrējās uz mašīnbūves, smagās mašīnbūves un elektroniskas nozari. Vienā radioelektronikas ražošanā strādāja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku, tas ir vairāk, nekā desmitā daļa visu rūpniecībā nodarbināto. Pēc PSRS sabrukuma šī nozare praktiski pārstāja pastāvēt – detaļas un materiāli bija jāiepērk pēc pasaules cenām, galaprodukta cena bija augsta, un, no vienas puses, skatoties, tas nevarēja konkurēt ar lētiem radioaparātiem no Āzijas dienvidaustrumiem, bet, no otras puses skatoties, kvalitātes ziņā tas neturēja līdzi atzītu pasaules ražotāju tehnikai.
Turklāt izrādījās, ka vairs nav pircēju militārajai produkcijai, ko ražoja Latvijā ("Komutators", daļēji VEF un "Alfa", tanku un kuģu remonta rūpnīcas un tml.). Tas pats attiecas arī uz sadzīves tehnikas ražošanu ("Straume") un uz Rīgas vagonu rūpnīcu. Tas viss tika piegādāts PSRS republikām, citu tirgu nebija un ātri aizstāt zaudētās nišas nebija iespējams – nebija tirdzniecības pieredzes starptautiskos tirgos un investoru meklēšanā.
Šādos apstākļos varēja izdzīvot tikai uzņēmumi, kuri ražoja pārtikas produktus vai citas vienkāršas preces, ko varētu eksportēt. Piemēram, "Latvijas finieris" un visas kokapstrādes rūpnīcas kopumā, "Valmieras stikla šķiedra", "Liepājas metalurgs".
Šajā nozīmē, piemēram, lietuviešiem bija paveicies vairāk – viņiem bija vairāk ķīmiskās ražošanas, produkciju, piemēram, minerāleļļas, varēja pārdot uz Rietumiem.
Pēc vairāku valdību ministra Edmunda Krastiņa domām, Igaunijai kritiens bija mazāk nozīmīgs, un viņi ātrāk tika galā ar to.
"Domāju, ka ātrāka Igaunijas atkopšanās notika, pateicoties straujākai privatizācijai nekā Latvijā, tā sākās divus gadus agrāk. Latvijā valdīja visādas ilūzijas par rūpniecības vērtību un spēju izdzīvot. Kad "Mitsubishi" piedāvāja pirkt VEF par vienu miljonu dolāru, tad sacēlās brēka, ka tikai VEF zīmols viens pats maksājot miljonu, un sarunas izjuka," stāsta Krastiņš.
Pēc viņa domām, lai arī cik daudziem nepatika metodes, kādās Andris Šķēle privatizēja pārtikas rūpniecības uzņēmumus 90. gados, nevar noliegt, ka tie ir saglabājušies un turpina strādāt. Par daudzām citām nozarēm to nevar sacīt, atzīmēja Krastiņš.
