Otrais pasaules karš tādēļ arī saucās tā, jo iesaistīja praktiski visu pasauli. Pēc Uzvaras fašismu viennozīmīgi nosodīja, un, likās, ka notikušajam nebūtu jāizraisa nekādi jautājumi un dažādi skaidrojumi. Bet nē – jo vairāk laika paiet kopš tā brīža, jo vairāk parādās dažādu viedokļu par to, atzīmē radio Sputnik autore Marija Baļabina.
Igaunijas prezidentei Kersti Kaljulaidai Uzvaras diena, piemēram, vispār nav svētku diena. Viņa paziņoja, ka viņas valstij karš beidzās vien 1994. gadā, kad no Igaunijas aizgāja Krievijas karavīri. Te derētu pajokot par igauņu karavīru "zibenīgumu", kuri pabeidza karu visvēlāk. Taču vispār jau jokiem nav vietas.
Kaljulaida nolēma neatcerēties, cik padomju, un tostarp Krievijas karavīru gāja bojā, aizstāvot Baltiju no fašistu iekarotājiem. Protams, jo savu, maigi izsakoties, strīdīgo paziņojumu viņa izteica Polijā, kur NATO, ES un Austrumu partnerības valstis sapulcējās, lai atcerētos Otrā pasaules kara sākuma gadadienu.
Bet tur runāt par to, ka Padomju Savienība glāba Eiropu no fašisma, nav pieņemts.
Taču Maskavā tā pati Kaljulaida uzvedas nedaudz savādāk. Maz jau ar to, ka pati palūdza Vladimiru Putinu tikties ar viņu, viņa paziņoja arī to, ka iespēja "izteikt savas domas tiešā veidā Krievijas valsts vadītājam" padara Igauniju par "īstenu valsti". Un pauda cerību uz abu valstu dialogu visos līmeņos.
Vai nu Igaunijas prezidente tiešām nesaprot, kur te ir pretrunīgums, vai nu uzskata, ka viss sacītais Polijā paliek Polijā un neietekmē pārējo valsts ārpolitiku.
Taču tas tā nestrādā. Ja jūs vēlaties attīstīt dialogu ar Krieviju – ļoti labi, attīstīsim. Taču, ja viss atkal nonāks pie monologa par to, kādas mokas jūs esat izcietāt, kad Sarkanā armija padzina nacistus, tad nebrīnieties, ka runājat paši ar sevi.
