RĪGA, 15. augusts — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. "Atklāti sakot, es aizbēgu no Latvijas. Vārda tiešā nozīmē. Bija tā, ka sapratu – man tur nav vietas, atmosfēra visapkārt ir ļoti nepatīkama. Kļuvu par persona non grata Latvijā," tie bija slavenās ērģelnieces Jevgēnijas Ļisicinas pirmie vārdi, kad tikāmies Maskavā.
Padomju Savienībā Ļisicina bija viena no visbiežāk ierakstītajām ērģelniecēm, vairāk nekā divi desmiti skaņuplašu, gandrīz visas – pie Doma baznīcas ērģeļu pults. Ērģelnieces diskogrāfija papildinājās arī neatkarīgajā Latvijā. 1995.gadā par īpašiem nopelniem viņai tika piešķirta Latvijas pilsonība. Iepriekš viņa bija nepilsone, jo dzimusi Maskavas apgabalā un uz Baltiju pārcēlās padomju laikā.
Un pēkšņi – bēgšana uz Maskavu un termiņuzturēšanās atļaujas saņemšana Krievijā. Kāpēc tā?
Dzīve dīkstāvē
Rīgā Jevgēnija Ļisicina ieradās 60.gadu vidū – iestājās Jāzepa Vītola Latvijas konservatorijā pie izcilā ērģelnieka, profesora Nikolaja Vanadziņa. Daudzsološo studenti no otrā kursa uzreiz pārcēla uz ceturto.
Jau studiju gados Ļisicina nospēlēja aptuveni četrdesmit solo koncertus, ierakstīja skaņuplati un izpelnījās P.Čaikovska stipendiju. Vēlāk Doma baznīcā nospēlēja vairāk nekā tūkstoti koncertu, apbraukāja visu Padomju Savienību, braukāja uz ārzemēm viesizrādēs.
Kamēr darbojās filharmonija, Jevgēnija Ļisicina sniedza četrus koncertus mēnesī Doma baznīcā. 90.gados priekšnesumu skaits saruka, taču mūziķe nebēdāja. Rīgas 800. gadskārtā viņa pasniedza dāvanu galvaspilsētai – no 1999. līdz 2001. gadam nospēlēja visus Johana Sebastiāna Baha ērģeļu skaņdarbus – 17 ārkārtīgi sarežģītus koncertus. 2002.gadā Ļisicina sniedza deviņus monogrāfiskos koncertus, ko veltīja sava skolotāja Nikolaja Vanadziņa 110. dzimšanas dienai.
"Pēc tam Doma baznīcā mainījās vadība, kas organizēja koncertus. Vispirms manus priekšnesumus ierobežoja līdz četriem koncertiem gadā. Samierinājos. Pēc tam – līdz trim, diviem, vienam... No 2014.gada iestājās laiks, kad pastāvīgi interesējos par nākamo koncertu, bet man teica, ka nezinot, kad tas būšot. Un piebilda, ka Latvijā esot pārlieku daudz ērģelnieku," nopūtās māksliniece.
Protams, viņa spēlēja arī citās baznīcās Latvijā, uzstājās ārzemēs. Ērģeļmūzikas mīļotāji ir pārliecināti: Jevgēnija Ļisicina jau sen ir saistīta ar Doma baznīcu, bet tajā viņai vairs neļāva uzstāties.
"Jutu, ka esmu iebāzta kaktā, aizmirsta. Man atņēma iespēju uzstāties, neļāva sniegt koncertus Domā. Un tikai tāpēc vien, ka esmu krieviete. Bet Latvijā uz katra stūra skandina, ka krievi esot tādi un šitādi," pārliecināta ērģelniece.
Atgriešanās Krievijā
"Piecus gadus dzīvoju Rīgā ar cerību. Pat nezinu, kāpēc stiepu garumā. Nesen man kāda sieviete Facebook uzrakstīja: "Cik žēl, ka aizbraucāt." Bet es viņai atbildēju: "Cik žēl, ka aizbraucu tikai tagad, vajadzēja agrāk."
Pati nezinu, ko īsti gaidīju. Ar katru gadu kļuva aizvien sliktāk. Atmosfēra tāda skarba, aptumšota – daiļradē, sadzīvē, politikā. Ļoti nepatīkami," atcerējās ērģelniece.
Kad Doma baznīcā darbu sācis jauns menedžeris, kurš atbildēja par koncertprogrammu, Jevgēnija Ļisicina vēlreiz pamēģināja atgriezties starp sirdij mīļajām sienām. Arī jaunais speciālists bija ērģelnieks, agrāk vadīja labdarības koncertus, kuros bieži piedalījusies arī Ļisicina.
"Nodomāju, it kā jau esam savējie, vērsos pie viņa, lūdzu koncertu Doma baznīcā. Bet viņš man atbildēja: "Jums tur ir konflikts ar kādu, nevaru palīdzēt." Man? Jaunums bija negaidīts. Palūdzu savu skolnieku aiziet uz Doma baznīcu, uzzināt. Viņš aizskrēja, sāka taujāt, kas noticis, taču viņam apgalvoja, ka nekā tamlīdzīga nav. Rakstīju tam organizatoram un ērģelniekam: "Vai varat nosaukt cilvēku, ar kuru man ir problēmas, jo es pati tādus nezinu." Bet viņš neko neatbildēja, vēl vairāk, - pārtrauca ar mani kontaktēties," ērģelniece bija sašutusi.
Ļisicina atcerējās, ka visos koncertos viņa stādīta priekšā kā latviešu māksliniece, lai gan, pareizāk būtu – no Latvijas.
"Taču es ļoti mīlu Latviju, esmu tai veltījusi visu savu dzīvi, un nepievērsu tādām lietām uzmanību. Taču beidzās ar to, ka tagad man nav tiesību pat uz vienu koncertu gadā Doma baznīcā. Ļoti rūgti," uzskata Ļisicina.
Tomēr arī šajā situācijā viņa saskata kaut ko labu. Palikusi bez koncertiem un iespējas atgriezties Doma baznīcā, Jevgēnija Ļisicina nokļuvusi Krievijā, kurp viņu agrāk bieži aicināja viesizrādēs, bet atbraukt bija grūti, jo nācās noformēt vīzu. Tagad, kad saņemta termiņuzturēšanās atļauja, māksliniece var brīvi koncertēt Krievijā un ar Latvijas pasi izbraukt uz ārzemēm.
"Nupat sniedzu trīs koncertus Orenburgā, tagad rit pārrunas par braucienu pa Krievijas katoļu baznīcām. Ērģelniece Jeļena Privalova-Epšteina mani aicina piedalīties "Ērģeļu vakaros Kuskovo" Maskavā, oktobrī spēlēšu Pētera un Pāvila evaņģēliski luteriskajā baznīcā Maskavā. Viss ir pavisam vienkārši: kamēr dzīvoju - spēlēšu, kamēr spēlēju – dzīvošu.
Pats galvenais: jūtu, ka tagad esmu mājās. Periods Latvijā bija spilgts un labs, taču tas ir beidzies. Un ne jau manas vainas dēļ," noslēgumā piebilda Jevgēnija Ļisicina.
