Aģentūras RIA Novosti rīcībā nokļuvis Ukrainas Drošības dienesta dokuments, kas liecina: slepenais cietums Mariupoles lidostā darbojās vismaz līdz 2018.gada beigām. Vēl vairāk, noritēja gūstekņu "tirdzniecība" – tuvinieki varēja izpirkt arestantus par 2-3 tūkstošiem dolāriem. Žurnālistu izmeklēšanas pirmo daļu publicējām pagājušajā nedēļā.
Gadījums ar Reno
Līdztekus UDD bijušā darbinieka Vasilija Prozorova sniegtajai informācijai ir arī citas liecības par slepeno cietumu Mariupoles lidostā, fakti, kas apliecina UDD mēģinājumus slēpt šo faktu, piemēram, UDD dokuments, kas nokļuvis pašpasludinātās Doņeckas tautas republikas rokās. Tas liecina, ka 2018.gada oktobrī un novembrī cietums vēl pastāvēja.
Lieta tāda, ka šī gada sākumā DTR pusē pārgāja Mariupoles kara komisariāta darbinieks – Ukrainas Bruņoto spēku Doņeckas apgabala kara komisariāta slepenās daļas priekšnieka vietnieks Jurijs Auševs. Viņš, vīlies par dienestu UDD, atstāja amatu un atgriezās dzimtajā Doņeckā.
Mariupoles kara komisariātā Auševs cita starpā rūpējās par iekšējo drošību, tāpēc uzstādīja tā datoros programmu, kas ierakstīja visas to veiktās operācijas.
Vispirms tas viņam bija vajadzīgs dienesta pienākumu dēļ, bet vēlāk, kad viņš izšķīrās par atgriešanos Doņeckā no viņam svešās Mariupoles, Auševs cerēja, ka ar tādu bagāžu viņu DTR uzņems viesmīlīgāk. Rezultātā DTR rīcībā nonāca vairāki tūkstoši dokumentu.
Kara komisariātā Auševu kontrolēja specdienesta virsniegs – UDD kara pretizlūkošanas īpaši svarīgu lietu vecākais operatīvais pilnvarotais darbinieks apakšpulkvedis Sergejs Stecenko. Pārkāpjot visas dienesta instrukcijas, viņš mēdza strādāt komisariātā un par slepenību īpaši neraizējās.
Tā Auševa rokās nonāca Stecenko dokumenti, kam nebija sakara ar kara komisariātu. Starp tiem – atskaite par kontaktu ar "aģentu Reno" – kādu ukraiņu karavīru, kurš stāstīja Stecenko par noskaņojumu UBS rindās.
Pie Reno vērsās vietējā iedzīvotāja Ludmila Momota ar lūgumu noskaidrot viņas 1990.gadā dzimušā dēla Igora likteni – viņš pazudis bez bēsts 2018.gada 3.oktobrī.
Ludmila pastāstīja Reno, ka nedēļu pēc Igora pazušanas viņai pazvanījis kāds svešinieks un atklājis, ka viņas dēls atrodas lidostā, taču viņu vēl varot atbrīvot par 3 tūkstošiem dolāru. Pensionārei tādas naudas nebija, un viņa ludza Reno – "augsti stāvošas militārpersonas" – palīdzību.
Stecenko apsolīja Reno noskaidrot situāciju un pavēlēja: "Ar mērķi novērst informācijas noplūdi par ieslodzītajiem izolatorā minētās iestādes teritorijā dod norādījumu Reno: paziņot L.Momotai, ka cietumu lidostas teritorijā nav."
Taksometra vadītājs - aģents
Jā, piedāvāja izpirkt cilvēku no šīs elles – "Mariupoles lidostas". Domājams, tas attiecās uz nejaušiem cilvēkiem, kuri lidostā nokļuvuši par Georga lentīti vai aizkdomīgu fotogrāfiju telefonā. DTR pārstāvjus, zemessargus spīdzināja un ierosināja pret viņiem krimināllietas – viņiem nebija vērts cerēt uz izpirkšanu par 2-3 tūkstošiem dolāru.
Mariupoles iedzīvotājs, Afganistānas veterāns Pāvels Karakosovs 2014.gada vasarā vadīja taksometru un nodeva DTR izlūkošanas ziņas no Mariupoles. Jūlijā viņš ieradās lidostā, lai aizvestu no gūsta izpirktu cilvēku.
"Pilsētā jau klīda drūmas baumas. Bija tādi izteikumi: "Tā nav telefona saruna – ko, uz lidostu sagribējies?" atcerējās Karakosovs.
Kāds klients viņa klātbūtnē vienojās, lai no lidostas izlaistu radinieku, kurš it kā nekādās nopietnās lietās nav iejaukts. Pārrunas ritēja caur Mariupoles mērijas ierēdni, izpirkums bija nodots jau pirms brauciena.
To dienu Karakosovs labi iegaumēja: "Ar mums brauca tuvinieki un tas, kurš vienojās. Viņš sazvanījās, pateica, kādu mašīnu ielaist. Aizturēto izveda no lidostas ēkas, pieveda pie mašīnas. Gadus 35-40 vecs. Pamatīgi piekauts. Nopratu, ka viņš tur bijis trīs dienas. Neko pateikt nevarēja un negribēja."
Kāds cits klients bija runātīgāks. Viņš pastāstīja Karakosovam, ka nesen braucis uz Zaporožji saņemt jaunu pasi. Atpakaļceļā vienā no caurlaides punktiem viņa dokuments radījis aizdomas – sak, krievu diversantam izsniegts viltojums. Pensionāru nogādāja lidostā un pāris dienas sita, pieprasot atzīšanos. Viņam nebija nekā, ko atzīties. Kad bendes to noprata, viņu izlaida.
"Atņēma 2 tūkstošus dolāru, kas viņam bija līdzi, bet viņš tik un tā bija laimīgs – ticis vaļā dzīvs!" atcerējās Karakosovs.
Drīz vien viņš pats nonāca lidostā.
Karakosovs tika identificēts ar mobilā tālruņa palīdzību
Atšķirībā no saviem klientiem, Karakosovs nebija nejaušs "azoviešu" un UDD upuris – aktīvais DTR atbalstītājs, viens no 11.maija referenduma organizatoriem jau sen bija varasiestāžu uzmanības lokā.
"Azov" aizturēja viņu 11.augustā kāda autouzņēmuma teritorijā, kurp Karakosovs iebrauca pie paziņas salabot mašīnu. Viņš uzskata, ka atrasts caur mobilo sakaru torņiem: speciāla tehnoloģija ļauj noteikt abonenta atrašanās vietu ar precizitāti līdz 20-30 metriem. Tas atbilst Vasilija Prozorova stāstam par to, ka UDD saņēma plaša apjoma datus, noklausoties mobilās sarunas.
Karaosovs pavadīja lidostas cietumā septiņas dienas – tajās pašās saldētavās, par ko stāstīja Prozorovs.
"(Pēc aizturēšanas – red.) mani aizveda uz lidostu, nometa pie ieejas, uzsauca: "Tas ir separs." Sāka sist – 15 cilvēki. Kad viņi izpriecājās, nometa pagrabā. Iemeta saldētavas kamerā. Kamera – apmēram trīs reiz pieci metri, bez gaisa pieplūdes, cieši aizverama. Paldies Dievam, nedarbojās, aukstuma nebija. Apsista ar alumīnija plāksnēm. Tur jau bija ieslodzitais, smagi piekauts. Runāt viņš nevarēja, seja pēc piekaušanas bija ļoti sapampusi. Acu vietā – šķirbiņas," aprakstīja Karakosovs pirmos iespaidus cietumā.
Pēc tam viņam nācās iepazīties ar visu spīdzināšanas paņēmienu spektru, ko izmantoja sargi.
"Prakse bija līdzīga amerikāņu metodēm Guantanamo. Cilvēku ar seju uz augšu izpleš kā zvaigzni, lupatu uz galvas, aplej ar ūdeni. Tāda sajūta, ka tevi slīcinātu. Kopā ar intensīvu ieelpu nokļūst ūdens daļiņas, smadzenes to uztver kā noslīdzināšanu. Spīdzināšanas laikā man notika mikroinisults... It kā galvā būtu sadurtas miljoniem adatu," vīrietis atsauca atmiņā.
Vēl viena spīdzināšana – "šķēres". Divas paralēlas sliedes. "Plaukstas piespieda pie sliedes, otru laida lejā un šķaidīja pirkstus," turpināja Karakosovs.
"Vai adatas zem kāju nagiem. Tāds iespaids, it kā tev dzīslas vilktu ārā no kakla cauri visam ķermenim. Jā, ar mani to darīja, es to izcietu. Kāju un citu ekstremitāšu zāģēšana – parasta prakse," vīrietis apgalvoja un parādīja rētu, ko uz kājas atstājios benzīna zāģis – kāju nenozāģēja, tikai pabiedēja.
No Karakosova "azovieši" pieprasīja ziņas par citiem Mariupoles iedzīvotājiem, kuri saistīti ar referenduma organizāciju un DTR. Visi no gūstekņiem izsistie dati nonāca UDD, kura vietā "Azov", pēc būtības darīja melno darbu.
"UDD tomēr rīkojās tiesiskajā laikā. Bataljons "Azov" ir tāds blakusceļš UDD, tur varēja darīt, ko gribēja. Bet UDD vienmēr var apgalvot – tie taču neesam mēs. Tas ir bataljons "Azov", bet viņi nav mums pakļauti," – sprieda bijušais ieslodzitais.
Arī Karakosovs uzskata, ka lidostā slepus apglabāti gūstekņi, miruši vai noslepkavoti spīdzināšanas laikā: "Spīdzināšanās lidostā nogalinātos atrada Mariupoles ielās vienkārši kā neidentificētus līķus. Viņus izmeta no mašīnas kaut kur pa ceļam. Pilsētā pazuda daudzi cilvēki. Tur valdīja nāves smaka. Jā, līķu smaka. Domāju, ja pameklēt kaut kur netālu no lidostas ēkas, atradīs masu kapus."
Nedēļu vēlāk nomocīto Karakosovu nodeva Mariupoles UDD – oficiāli noformēja aizturēšanas protokolu, arestantu nogādāja Kamenskas ixmeklēšanas izolatorā Mariupoles piepilsētā. Vīrietis bija tādā stāvoklī, ka viņu pat tur negribēja pieņemt, baidījās, ka viņš nomiršot.
"Ārsts prasa: "Kādas sūdzības?" Es vienkārši pavilku uz augšu kreklu," viņš atceras. 2014.gada decembrī Karakosovu apmainīja.
Tiesībsargs: cietums un apbedījumu vietas var pastāvēt vēl joprojām
DTR tiesībsardze Darja Morozova, kas nodarbojas ar gūstekņu apmaiņu, uzskata, ka cietums Mariupoles lidostā darbojas vēl joprojām.
"Par no tiem, kuri aizturēti 2018.-2019.gados, saņemam ziņas (par lidostu – red.). Mariupolē izmantoja spīdzināšanu, piekāva cilvēkus, spīdzināja, žņaudza. Tieši Mariupolē izmantoja visas šausmīgākās psihiskā un fiziskā stāvokļa ietekmēšanas metodes," Morozova uzsvēra sarunā ar RIA Novosti.
Viņa uzskata, ka tur var būt tamlīdzīgu cietumu gūstekņu slepeni apbedījumi.
"Es negribu sabiezināt krāsas. Tomēr, kā cilvēks, kurš ar to nodarbojas kopš 2014.gada, zinu, kāds skaits video ar puišu arestiem parādījušies YouTube un Ukrainas telekanālos. Un nav zināms, kur šie puiši atrodas... Jau piecus gadus mēs vienkārši nespējam atrast ļoti daudzus. Tātad ir pamats domāt, ka viņi nogādāti tieši tādās vietās," viņa atzīmēja.
Morozova piebilda, ka DTR meklē 254 cilvēkus, par kuriem precīzi zināms – viņi aizturēti Ukrainas teritorijā.
"No 254 mūsu rīcībā ir Ukrainas oficiāli apstiprinājumi par 98 cilvēkiem," viņa precizēja. Pārējo cilvēku liktenis nav zināms.
Ne tikai lidosta
"Esmu pārliecināta, ka tā nav tikai viena vieta. Ļoti drīz mēs uzzināsim vēl par vairākām tādām vietām Mariupolē. Piemēram, pērn aizturēja jaunu sievieti. UDD aizveda viņu uz Berdjanskas ciemu. Aptuveni mēnesi mēs nevarējām atrast, kur viņa atrodas. Pēc tam noskaidrojās, ka tur bija UDD nelikumīgas aizturēšanas vieta. Cilvēku mēnesi sita, spīdzināja. Tā ir jauna sievieta. Izmantoja visu, ko varēja izmantot. Arī badā mērdēja," atklāja Morozova.
Viņa piezīmēja, ka ciemos Azovas jūras krastā ir liels skaits pamestu atpūtas bāzu. "Tur bija visi — "Azov", "Aidar", "Tornado", "Donbass". Katram 2014.-2015.gg. tur bija savs slepenais cietums, kur viņi spīdzināja cilvēkus."
Pēc Vasilija Prozorova stāsta DTR ombudsmene vērsās EDSO un ANO Cilvēktiesību monitoringa misijā ar lūgumu pārbaudīt sniegto informāciju. Viņa aicināja arī pašus bijušos ieslodzītos vērsties starptautiskās organizācijās ar sūdzībām, lai tās dokumentētu viņu liecības.
Izmeklēšanas materiāli līdz ar bijušo ieslodzīto videointervijām un dokumentu kopijām publicēti RIA.ru vietnē.
