RĪGA, 20. jūlijs — Sputnik. Glābēju dienests pludmalē ir pārliecināts: cilvēkam pašam jāsaprot, ka pelde jūrā nav pati drošākā izklaide. Turklāt vecākiem jāuzņemas atbildība par saviem bērniem.
Nesnauž arī glābēji. Portāla Sputnik Igaunija korespondents Deniss Pastuhovs par to pārliecinājās Pirita pludmalē Tallinā. Viena no glābējām Ketlīna Rauda pastāstīja, ka darba dienas sākumā (Piritā tā sākas pl. 10:00) pludmales patruļa nekavējoties aplūko pludmali, ūdenī tiek nolaista laiva, kas līdz vēlam vakaram vēro atpūtniekus no jūras puses.
Ja cilvēks neprot peldēt, Ketlīna paskaidroja, viņam ieteicams iebrist ūdenī tikai līdz jostasvietai – garāmbraucošie kuģi var sacelt viļņus, kas ievilks atpūtnieku dziļāk. Pie tam vecākiem nepārtraukti jānovēro bērni, jāpārliecinās, vai viņu kājas skar dibenu. Vienmēr jābūt līdzās, ja bērns, piemēram, ūdenī rotaļājas ar piepūšamo riņķi.
Pludmales glābēja ir pārliecināta: pat relatīvi seklajā Baltijas jūrā jābūt ļoti uzmanīgiem. Ūdens līmenis nav visur vienāds, un pie bojām var sniegties pāri galvai.
"Jūra ir sekla, taču var sākties viļņi, un ūdens var nokļūt kaklā, – tas nozīmē izbīli, šoku un ātru noslīkšanu. Protams, obligāti jāņem vērā ūdens temperatūra. Ja ūdens jūrā ir pārāk auksts, var sākties krampji, un pat labs peldētājs nespēs noturēties virs ūdens. Par laimi, tādi gadījumi manā praksē nav bijuši. Mūsu pludmales apmeklētāji tomēr zina, kādi ir drošas atpūtas noteikumi," atzīmēja Ketlīna.
Glābēja atzina, ka slīkstošos viņai redzēt nav gadījies. Arī aizdomas, par laimi, izrādījās veltas. Taču teoriju glābēja pārzina.
"Piemēram, slīkstošs cilvēks nekliegs. Tāpēc slīkstošu cilvēku var atpazīt pēc kustībām – viņš iegrims zem ūdens un atkal parādīsies uz virsmas. Aizdomas par ļaunāko ir bijušas, taču atlika paskatīties binoklī, un kļuva skaidrs, vai cilvēks tā izklaidējas, vai ar viņu tomēr nav viss kārtībā," piebilda Ketlīna.
Nekādu palīdzības saucienu un roku vicināšanas
Par to, kā saprast, vai cilvēks slīkst, stāsta vietne InoSMI, atsaucoties uz medicīnas zinātņu doktora Frančesko Pia darbu "Slīcēja instinktīvā reakcija (Instinctive Drowning Response).
- Ar retiem izņēmumiem slīkstoši cilvēki fizioloģiski nespēj pasaukt palīgā. Cilvēka elpošanas sistēma paredzēta elpošanai, runa ir sekundāra funkcija. Pirms būs iespējama runa, jāatjauno elpošanas funkcija.
- Slīkstoša cilvēka mute pārmaiņus nokļūst zem ūdens un parādās uz virsmas. Virs ūdens tā nepaliek pietiekami ilgi, lai viņš varētu izelpot, ieelpot un pasaukt palīgā.
- Slīkstoši cilvēki nespēj vicināt rokas, lai piesaistītu uzmanību. Viņi instinktīvi izpleš rokas sānis un cenšas atgrūzties no ūdens. Tādas kustības ļauj uzpeldēt, lai ievilktu elpu.
- Instinktīvas reakcijas dēļ slīkstoši cilvēki nespēj kontrolēt kustības ar rokām. Cilvēki, kuri cenšas noturēties uz virsmas, fizioloģiski nespēj pārstāt slīkt un izpildīt pārdomātas kustības.
- Kamēr darbojas instinktīva reakcija, slīkstoša cilvēka ķermenis saglabā vertikālu stāvokli bez jebkādām kāju kustību pazīmēm. Ja pieredzējis glābējs neizvilks viņu no ūdens, slīkstošs cilvēks spēj noturēties virs ūdens 20-60 sekundes, pirms pilnībā nogrims zem ūdens.
Tāpēc, atrodoties krastā, jāpievērš uzmanība sekojošām pazīmēm, kas liecina, ka cilvēks slīkst:
- slīkstoša cilvēka galva iegrimst ūdenī, mute atrodas pie pašas virsmas,
- galva atmesta atpakaļ, mute atvērta,
- stiklainas, tukšas acis, skatiens nav fokusēts,
- slīcēja acis ir aizvērtas,
- mati sedz pieri vai acis,
- slīkstošs cilvēks turas ūdenī vertikāli, pie tam nekustinot kājas,
- cilvēks elpo bieži un virspusēji, ar muti tvarsta gaisu,
- nesekmīgi cenšas peldēt noteiktā virzienā,
- cenšas apgriezties uz muguras,
- rodas iespaids, ka cilvēks rāpjas pa virvju trepēm.
Īpaši uzsvērts, ka vecākiem jāpatur prātā: bērni, rotaļājoties ūdenī, trokšņo. Ja bērni pārstājuši trokšņot, viņus nekavējoties jāizved no ūdens.
