Interesanta situācija izveidojusies bijušajās padomju valstīs. Praktiski visi jaunie režīmi, neatkarīgi no to draudzīgās/nedraudzīgās attieksmes attiecībā uz Krieviju, ir pacentušās ierobežot Krievijas mediju klātbūtni savā informatīvajā telpā.
Jādomā, ka šeit sakritušas nacionālo informācijas ražotāju un nacionālās birokrātijas intereses. 90. gadu sākumā Krievija mantoja visus bijušos PSRS centrālos medijus, vislabāk tehniski aprīkotos, tiem bija visprofesionālākie darbinieki un vislielākie budžeti.
Turklāt Krievijas medijiem ir priekšrocība arī auditorijas skaita ziņā.
Minēto objektīvo faktoru rezultātā, Krievijas mediji uzvarējuši konkurences cīņā ar saviem kolēģiem tuvējā pierobežā. Protams, tie nekavējoties pieprasīja varasiestādēm "aizstāvēt nacionālo informācijas ražotāju".
Taču no tā nekas nebūtu iznācis, ja nesakristu mediju un politiskās elites intereses. Vietējā politiskā un finansiālā elites ātri vien saprata, ka vietas izbrīvēšana nacionālajiem medijiem viņiem ir nepieciešama teju vai vairāk nekā pašiem žurnālistiem. Iekšējie ekonomiskie konflikti un politiskā cīņa prasīja kontroli pār medijiem. Lai nu būtu kā būdams, visās bijušajās padomju republikās tika pieņemti likumi, kuri de facto izspieda Krievijas medijus no vietējās informatīvās telpas un radīja labvēlīgākos nosacījumus nacionāliem medijiem, norobežojot tos no jebkādas konkurences.
Pret Sputnik’u
Tomēr XXI gadsimts ir informācijas revolūcijas un elektroniskās apraides laikmets – tas vienkārši neredz valstu robežas. Krievijas mediji sākuši atgriezties tuvējās pierobežas valstīs caur satelītiem un Internetu.
Krievija izvēlējās labi zināmu ceļu ārvalstu apraides jomā un izveidoja veiksmīgus projektus – Russia Today un Sputnik. Tie ir pirmie, kuri izjūt vietējo varasiestāžu pretošanos.
Visaktīvāk pret Sputnik’u cīnās rusofobie režīmi.
Piemēram, Gruziju, lai cik grūts būtu darbs šajā valstī, var uzskatīt vienkārši par paradīzi, salīdzinot ar Ukrainu. Ukraina ir vienīgā bijusī padomju valsts (izņemot Turkmenistānu), kurā Sputnik darbību nav uzsācis. Jāpiebilst, ka Ukraina ir vienīgā valsts, kurā aģentūras "RIA Novosti" vadītājs Kirils Višinskis ir arestēts par savu žurnālista darbību un vairāk nekā gadu tiek turēts cietumā bez tiesas sprieduma.
Tikpat neiecietīga attieksme pret aģentūru ir arī Baltijas valstīs. Lai arī tās bremzē ES pozīcija, kas diktē nepieciešamību vismaz ārēji ievērot "Eiropas demokrātijas normas", Baltija neatmet mēģinājumus bloķēt Sputnik darbu.
Sākumā Latvija un Lietuva aizliedza reģistrēt Sputnik filiāles. Igaunija medija pārstāvniecību reģistrēja, taču neoficiāli aizliedza valsts ierēdņiem sniegt komentārus, kā arī akreditēt Sputnik korespondentus.
Baltijas ziņu aģentūras pat ir gatavas upurēt vissvētāko – peļņu, atsakoties pārdot Sputnik savas ziņu lentes.
2016. gadā Latvijas varasiestādes bloķēja ziņu aģentūras Sputnik mājaslapu .lv domēna zonā, pamatojoties ar ES Padomes pieņemto rīkojumu "Par ierobežojošiem pasākumiem sakarā ar draudiem Ukrainas teritoriālajai integritātei, suverenitātei un neatkarībai". Tas, protams, īpaši nelīdzēja: portāls sāka darboties .com domēna zonā. Taču zināmu laiku tehniskās problēmas tomēr radās.
Šī gada 17. jūnijā Lietuvas Seimā sāka apspriest ierosinājumu bloķēt piekļuvi Sputnik portālam Lietuvas teritorijā.
Precizēsim. Līdz šim piekļuvi aģentūras portālam bloķējusi tikai Turcija, no 2016. gada aprīļa līdz augustam - Krievijas un Turcijas attiecību saasinājuma laikā. Kolīdz asākā krīzes fāze bija aiz muguras, portāls nekavējoties tika atbloķēts.
Šķiet, Krievijas un Lietuvas attiecībās tāds saasinājums nekad nav novērots, taču faktiski Lietuvas deputāti uzskata, ka Sputnik pieder valstij, ar kuru jebkurā brīdī var sākties karš.
Kāpēc Sputnik ir nevēlams
Kāpēc rusofobie režīmi tik ļoti ienīst informācijas aģentūru Sputnik?
Lieta tāda, ka dzīve parādījusi: jebkurš rusofobais režīms bijušajās padomju valstīs ir ekonomiski neefektīvs. Alternatīva sadarbībai ar Krieviju ir izputēšana un nabadzība. Agri vai vēlu iedzīvotājiem sāk rasties jautājumi: ja mums viss ir tik labi (no PSRS sen izstājušās, no Krievijas attālinājušās, cik vien tālu var, dažas pat ES un NATO iestājušās), kāpēc tad viss ir tik slikti (ekonomika sabrukusi, sociālā nozare sagrauta, aizstāvēt sevi pašu spēkiem valsts nevar un ir spiesta apmaksāt ASV un NATO militāro atbalstu, iedzīvotāji mūk prom un izmirst utt.)?
Neatrodot atbildes nacionālajos medijos, cilvēki sāk meklēt tālāk. Parasti jau paši savā nacionālajā informatīvajā telpā viņi redz Sputnik portālu vai radioraidījumus. Tālāk jebkuram normālam cilvēkam kļūst skaidrs: lai izvestu valsti no permanentās humanitārās katastrofas, ir jāpadzen no varas nacionālisti-rusofobi un jāatjauno vismaz pragmatiskas attiecības ar Krieviju, ja ne draudzība.
To rusofobie režīmi nespēj piedot Sputnik. Portāla atbildes uz sadzīviskajiem, finanšu un ekonomikas jautājumiem, kuri moka vietējos iedzīvotājus, objektīvi sašaurina elektorāta atbalstu rusofobajiem, radikāli nacionālajiem spēkiem. Tie cīnās pret Sputnik. Pārējie saglabā vismaz pieklājību.
Arī turpmāk visu laiku un tautu nacionālisti turpinās cīnīties pret Sputnik uz dzīvību un nāvi, kā viņi cīnās pret visu krievisko, pat pret Mašu, Lāci, Salatēti un Sniegbaltīti.
