Neskatoties uz ne vienmēr izprotamajām politiskās apvienības "Saskaņa" kursa svārstībām un gatavībai izšķirties par neglītiem (no vēlētāja viedokļa) kompromisiem, krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vidū tā joprojām ir kā sveces liesmiņa tumsā. Ja kabinetā domes otrajā stāvā deg gaisma, var gulēt mierīgi.
Nils Ušakovs pietiekami pārliecinoši, ar zināmu humoru un nevainojamā žaketē tērpies, vienmēr atsita latviešu politiķu ļaunos uzbrukumus un stoiski pacieta paradoksālo nepatiku, ko pret viņu juta lielākā daļa latviešu. Viņš pat kristīgi pagrieza viņiem vaigu, deva mājienu par to, ka okupācija ir bijusi, un nepacēla balsi krievu skolu aizsardzībai. Diemžēl skūpstu viņš nesagaidīja. Varbūt tikai no sievas.
Neskatoties uz visām ķibelēm, viņš joprojām ar smīnu skatījās uz pasauli no autobusa aizmugures. Tā bija mūsu, krievvalodīgo, neliela atmaksa par visiem pēdējo 30 gadu aizvainojumiem un nelaimēm.
Pēkšņi viss sabruka kā kāršu namiņš. Šķita, ka "Ušakovs un Ko" ir pietiekami pieredzējuši politiķi, viņiem kambaros ir pietiekami daudz kompromitējošas informacijas par opozīcijas politiķiem, arī par Saeimas agresīvajiem jaunuļiem, lai atsistu jebkuru uzbrukumu. Diemžēl partija nav pārstāvēta varas ministrijās un resoros, tāpēc sacensties ar tur sēdošajiem oponentiem, izrādījās, nav pa spēkam. Taču, ja tev nav pretindes, tad vismaz zodz ar mēru, nevis veseliem tramvajiem.
Apkoposim rezultātus. Pirmkārt, nekādi nevar piedot to, ka kaķi Muris un Kuzja (tāpat kā visi krievu vēlētāji) un pamesti nacionālistu ziņā. Lai arī Ušakovs itin labi varēja paņemt viņus līdzi uz Briseli.
Otrkārt: cik neglīta, baltiem diegiem šūta bija Ušakova kapitulācija. Ja viņam būtu gudrāks un prasīgāks elektorāts, viņš nekad nebūtu devies "izsūtījumā" sēdēt nepelnītajā siltajā vietā uz Eiropas nodokļu maksātāju rēķina.
Treškārt, "Saskaņa" un tās koalīcija ar "Gods kalpot Rīgai", izrādījās, ir milzis uz māla kājām. Tas noskaidrojās jau pirmo patiesu grūtību rezultātā. Stāsta, ka bijušie koalīcijas kolēģi pat nesazvanās un nesasveicinās, tikušies domes gaiteņos. Ne jau velti no "Saskaņas" atlaistie deputāti žēlojas, ka padzīt tādēļ, ka partijas iekšienē ir slikti sakari. Vai tad patiešām nebija iespējams vienoties pašiem, nevis rādīt viens otram skapjos sabāztos skeletus latviešu partiju ņirgu pavadījumā? Kāpēc visu politiskās kaulēšanās prasto cinismu vajag bezgaumīgi izgāzt visas pasaules priekšā?
Ko tagad iesākt ar sociāldemokrātijas ideāliem? Kurp doties krievvalodīgajiem vēlētājiem? Atliek tikai balsot par nacionālistiskajām partijām. Bet arī tās ir paspējušas saķēpāties līdz ausīm. Toties citādi gan – godīgas un konsekventas. Neieredzot krievus un katrā izdevīgā brīdī kurinot naidu, tās no visas sirds uzskata, ka dara labu darbu Latvijai. Patiešām, tāda neliekuļotība šķiet harizmātiska. Par to var daudz ko piedot.
