Tikai nepilni astoņi procenti aptaujāto ir gatavi mest granātas un doties partizāna gaitās, vēl 12% gatavi paslepus iespļaut okupantiem zupā. Pārējiem nospļauties par visu pārējo, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Mēdz gadīties dienas, kad rokas nolaižas, un nav ne vārdu, ne mūzikas, ne spēku. Dažkārt neveiksmju lavīna liek domāt, ka kāds tīšām vai mākslīgi pārbauda nervu stiprumu, meklē brīdi, kad nervi sabruks. Interesanti, ka dažkārt tādu iespaidu rada apkārtējie. Bērns cenšas uztvert kritisko brīdi, kad papus no draudiem pāries pie darbiem, sieva gaida skandāla kulmināciju, lai pieliktu punktu pretenzijām, diagnosticētu strupceļu un neizbēgamu iejaukšanos, priekšniecība rada visus apstākļus nervu lēkmei un turpmākajām muļķīgajām darbībām, ar ko aizbildināt nākamās darbības. Taču dažkārt acis jāpaceļ augstāk. Arī valsts ir saprātīga būtne. Arī tai nav sveša tāda sadistiska bauda. Un iespēju tai ir vairāk.
Taču, cilvēki mīļie, nesteidziet žēlot tautu. Tā nemaz nav tik vientiesīga, tā pretojas un cenšas glābties. Tāpēc uz valsts rūpēm un motivāciju tā labprāt sulīgi nospļaujas. Galu galā iznāk tā, ka valsts lūdz, bet tauta smej. Valsts lauza galvu, tauta – nošķaudās.
Visi nepopulārie lēmumi Latvijā tiek pamatoti ar populāriem draudiem. Ja kaut kas jāapšņāpj, iznāk, ka tas notiek tikai drošības labad. Nav naudas ārstiem? Tas ta ir tāpēc, ka Krievija uzbrukusi. Nu, precīzāk sakot, drīz uzbruks. Draudi, armija, gataviba. Galu galā tīmeklī un televizoros ir vieni vienīgi patrioti, skaties, kur gribi, visur lentītes, šallītes, karodziņi. Patrioti ir tā savairojušies, ka sākuši kašķēties. Protams, par to, kurš pareizāk tēvzemi mīl.
Žurnālisti noprata, ka pienācis laiks samērot, un nolēma rīkot aptauju: ko iesāksiet, ja agresors uzbruks ne tikai galvās, bet arī realitātē. Iznāca ellīgi skaitļi. 36,4% uz "ko" atbildēja gan "ko", gan "uzkūko". Tas ir, ja agresors uzbruks, viņi pat nenoraustīsies un brokastis neatliks. Biedri, tā ir vairāk nekā trešā daļa. Tā lūk: ar spļāvienu uz visiem dienišķajiem aicinājumiem un bažām. Un nevajag domāt, ka tie ir bērni un pensionāri. Viņi aptaujās atbild pavisam ko citu, lai arī, iespējams, domā tāpat.
Nu, labi, teiks optimists, toties pārējie 60 procenti taču ir gatavi stāties ierindā! Kā tad! Gandrīz 29% uz jautājumu neatbildēja nemaz. Tā sakot, viņiem bija grūti teikt. Ar to jau patrioti izceļas, ka atbilde viņiem nav ilgi jāmeklē. Tātad vēl gandrīz trešdaļa vai nu baidās atbildēt, vai arī viņiem ir nospļauties par aptauju. Arī ar viņiem rēķināties nav jēgas.
Bet vēl taču vesela trešā daļa ir palikusi! Pati uzticamākā! Taču arī te viss nav tik skaidrs. Ieročus ņemt rokās gatavi 7,7%. Vismaz tā viņi apgalvo. Vēl 12,4% gatavi cīnīties ar nevardarbīgām metodēm – slikti strādāt, nosaldēt ausis, nošauties, raudāt un slepus žņaudzīt dūrītes. Bet vēl 2,3% visādu draņķu atklāti atzina, ka atbalstīs agresoru. Taču pats ļaunākais ir tas, ka vispopulārākais ārvalstu līderis Latvijā atkal ir Putins, lai kā viņu lādētu.
Patrioti ir šokēti: mēdz gadīties dienas, kad rokas nolaižas, un nav ne vārdu, ne mūzikas, ne spēku. Es taču teicu – nesteidziet nautu žēlot. Ko tad var dabūt gatavu ar tādu tautu? Biedē viņus, skaidro partijas politiku, bet viņi gluži kā tādi kamieļi. Nē, ne jau tāpēc, ka dzīves ceļš ir kuprains. Gremo kaut ko un tā vien skaties, - gatavs nospļaudīt. Tādai tautai gribas kaut ko likt pretī.
Piemēram, vispopulārākie politiķi šīs tautas valstī ir Vējonis, Ušakovs un Lembergs. Pagaidām prezidents, vairs ne Rīgas mērs un pagaidām vēl Ventspils mērs. Tāpēc politiķu valstī verd darbs. Vējonim jau rasts aizstājējs, pēc mēneša būs cits – ne tik populārs. Ušakovs ar dažādiem ieganstiem pabīdīts malā, Lembergam šuj lietas. Kad politiķis ir populārs Latvijas tautā, tas nozīmē, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Tiklīdz kāds iepaticies – še tev: novāksim, nepārdzīvojiet. Var jau būt, ka tā jūsu tauta savā zemē ir saimnieks. Taču nevajag, biedri, aizmirst valsti un it īpaši tos, kas to vada.
