Talantīgs cilvēks ir demonstrē vispusīgus talantus. Latvijas bijušais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis ir cilvēks ar reti sastopamiem talantiem, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Pilsonis konsekventi un talantīgi centās atrisināt krievu skolu jautājumu Latvijā. Pareizāk sakot – aizklapēt ciet pie visiem velniem. Tik daudz gudru un tolerantu frāžu izskanēja. Par vienotiem standartiem, par to, ka tas nāks par labu pašiem krievu skolēniem, par to, ka reformas mērķis ir pavisam citāds. Par cīņu ar propagandu, par pagātnes smago mantojumu, par lojalitāti valstij. Sak, mēs jau nemaz neesam pret krieviem, mēs esam par kārtību. Bet kāda tad var būt kārtība ar krieviem? Pie tam viņi saņem regulāru apstarojumu no robežas viņas puses. Vārdu sakot, viņš izlikās, ka dara kaut ko pavisam citu, bet krievu skolas... nu... ko lai dara... re, kaut kā tā... nu, pagadījās pa rokai... viņi jau vairāk paši vien, jūs jau paši redzat.
Tagad varenais sirmgalvis ir pārvācies uz Eiropas Parlamentu. Tur pieticība nav vajadzīga, nekādas vērtību un centienu etiķetes nevajag. Nav vērts arī pareizākus izteicienus piemeklēt. Tāpēc viņš nepalika malā debatēs par sankcijām un Krievijas draudiem. Uzvēla plecos smago nastu, kāpa tribīnē un gāza smago nastu pār agresoru. Atsauca atmiņā visu, par ko apsūdzējis Krieviju pēdējos gados. Galu galā vēl secināja: tā ir teroristiska valsts. Un nevajag ne runāt ar viņiem, ne sarunāties. Vajag gāzt pa purnu un miers.
Kāds pa purnu gāžamais ir ES rokās? Tā nav viņa, Šadurska darīšana. Viņš ir sirdsapziņa, nevis rokas. Vajag spiest pie sienas līdz brīdim, kad viņš, Šadurskis saskatīs Krievijā pārmaiņas uz labo pusi. Ņemot vērā viņa agrākos varenos darbus, – līdz brīdim, kad Krievijā sāks slēgt krievu skolas. Galu galā, tajās taču ir propaganda, tātad slēpj nākotnes problēmu. Pareizi vien ir – demokrātiju vajag ieaudzināt ar jebkurām metodēm, pat ar atombumbu. Pie tam tur jau tikai vieni teroristi vien ir.
Negaidot debatēs iejaucās cits EP deputāts – Miroslavs Mitrofanovs. Kāda sakritība – arī viņš ir no Latvijas, pie tam vēl kārtīgs to pašu krievu skolu aizstāvis. Viņš domas slēpa kautrīgās literārās formās. Sak, tā ir "naida valoda", jūs kūdāt ES valstu tautas uz karu un tā tālāk. Vārdu sakot, eiropieši tikai acis klapēja, tomēr noprata, ka Latvijā viss nav tik gludi, kā viņi lasa savās atskaitēs.
Taču ir nopietnāks jautājums. Antikrieviskajiem patriotiem ir grūti izraudzīties pozīciju. It kā jau Eiropu nevar biedēt ar karu – viņi ir gļēvi un tūlīt pārtrauks dot naudu. Bez naudas neko daudz nesarunāsi. Arī par Krievijas šausmām un šausmām Krievijā. No otras puses: vai tad kāds patriots iebilst pret karu? It īpaši uzvaru karā. Vai tad jūs atteiktos no kara, ja zinātu, ka noteikti uzvarēsiet? Jūs būsiet muļķi, ja atteiksieties. Pārāk vilinoši izskatās pastaiga līdz Volgai, īstenās demokrātijas iedibināšana un krievu skolu slēgšana šajā teritorijā.
Kāds sāk bakstīties pa grāmatām. Sak, tā jau ir bijis, nevajag, ko jūs darāt? Jūs bakstāties nepareizās grāmatās – lasiet latīņu burtiem. Pēdējā karā uzvarēja amerikāņi, krievi tikai cilvēkus slepkavoja. Bet tagad Amerika noteikti būs mūsu pusē. Tātad priekšā – viegla pastaiga līdz Volgai, tālāk sapuvušais teroristiskais režīms sabruks pats. Kāpjot pāri Krievijas robežai, visiem jābūt pārliecinātiem par savu taisnību un drošu uzvaru. Pie tam jāpatur prātā, ka tie tur viņā pusē nav gluži cilvēki. Tas viss ir aprakstīts, var augšāmcelt visas tās grāmatas, filmas. Domāju, Kārlis Šadurskis, kā jau optimists, cer to brīdi sagaidīt. Ja tikai iestatīt modinātāju, lai zvana, kad būs bez piecpadsmit minūtēm četri no rīta.
