Viens no reālistiskākajiem kara scenārijiem – Latvijas teritorijas daļas pāriešana pretinieka kontrolē, un iedzīvotājiem jābūt gataviem dzīvot ienaidnieka aizmugurē. Tas nozīmē partizānu karu, apgalvo raksts Neatkarīgajā Rīta Avīzē.
Lai arī kā tur būtu, Latvijas valdībai kaut kā ir jāreaģē uz amerikāņu privātās kompānijas RAND Corporation pētījumu par Krievijas savaldīšanu Baltijas valstīs. Valdība atcerējās, ka arī pati izstrādā visaptverošas valsts aizsardzības koncepciju. Savukārt aizsardzības ministrs Artis Pabriks pat nedaudz aizvainoti paziņoja, ka neko jaunu amerikāņu pētījums nav sniedzis. Tas ir tikai viens no reāliem scenārijiem, kurš kalpo kā atgādinājums par to, ka nav vērts cerēt, ka mūsu vietā kāds atnāks un sāks karot, bet gan pašiem ir jābūt sagatavotiem. Un visaptverošas sistēmas ieviešana kļūs par adekvātu atbildi šādām krīzes situācijām.
Pagājušajā nedēļā notika Visaptverošās aizsardzības sistēmas ieviešanas darba grupas pirmā sēde ministru līmenī. Katrai ministrijai uzdots izspēlēt darbības karastāvoklī. Tika uzstādīts konkrēts scenārijs, kurā bija jāatrod risinājums valsts funkcionēšanai konkrētā nozarē. Saprast, kādi resursi ir pieejami, kā trūkst, kādas ir iespējamās problēmas.
Tika izspēlēta galda spēle starp trīs ministrijām. Tagad pasakiet, ka valsts iedzīvotāji ministriem nav vienkārši spēļu kauliņi. Par tās rezultātiem netiek stāstīts, jo šī informācija var būt saistīta ar valsts noslēpumu. Šajā vietā nāk atmiņā, ka pagaidām ne visiem ministriem ir pielaide valsts noslēpumiem, bet, kā jau mierina Pabriks, Visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas veidošanu tas neietekmēšot. Vai tas tiešām tā ir? Un kā tad dalība galda spēlē? Zēni neielaida mani smilškastē, jo es nezinu baiso balsts noslēpumu?
Tagad paskatīsimies, kāds varētu būt ministriju ieguldījums. Kultūras ministrija varētu iedot kādu simtu vai pāris simtu bundzinieku un taurētāju, kuri karam ir nepieciešami, sevišķi kodola triecienuzbrukuma gadījumā. Par latviešu koru spēku runāt nenākas. Ekonomikas ministrija piemestu klāt ekskavatorus tranšeju rakšanai, Satiksmes un Labklājības ministrijas (diemžēl, abiem ministriem nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam) pievestu klāt siltas drēbes aukstā kara gadījumā. Finanšu ministrija apliktu ar nodokļiem blindāžas un ieročus. Tieslietu ministrija…
Starp citu, aizsardzības ministram uzdeva jautājumu par iedzīvotāju lojalitāti. Patiešām, par kādu partizānu karu ienaidnieka aizmugurē var būt runa, kad ap 40% valsts iedzīvotāju ir krievvalodīgie, un līdz ar to, pastāv šaubas par viņu lojalitāti. Sevišķi pēc tam, ka viņu bērniem aizliedza mācīties dzimtajā valodā.
Drošības koncepcijas izstrādātājiem nav lemts saprast, ka nacionālo minoritāšu elementāro tiesību cienīšana ir ievērojams solis valsts drošības nostiprināšanā.
Te aizsardzības ministrs pateica, ka šajā kontekstā lojalitātei nav lielas nozīmes, jo ierocis pretinieku kara gadījumā neizvēlas, kur savējais, kur svešais, kurš ir patriots, bet kurš ne īpaši. "Un, kurš gribēs izdzīvot, rīkosies saskaņā ar mūsu plāniem vai arī riskēs ar savu dzīvību."
No šīs vietas, lūdzu, detalizētāk. Ja Aizsardzības ministrijas un valdības plānos, kura gatavojas karam, spēlējot galda spēles, mierīgos iedzīvotājus padara par partizāniem, tad tā viņiem ir viena riska pakāpe. Ja tās plānos ir pēc iespējas evakuēt mierīgos iedzīvotājus, sniedzot tiem visu nepieciešamo izdzīvošanai, tas ir kas cits. Ja, protams, runa nav par kodola triecienuzbrukumu, jo raķete ir tuvredzīga – tā nešķiro ne vien patriotus un "nepatriotus", bet arī bruņotos un nebruņotos īpaši neatšķir.
Un vispār – vai pretošanos ienaidniekam jāizrāda tikai patriotiem, vai "nepatriotiem" arī jāstājas viņu rindās?
Un vēl, ja runājam godīgi, gribētos, lai mūsu ministri spēlētu citas galda spēles. Kaut ko līdzīgu "Monopolam". Varbūt iemācītos kaut kādu ekonomiku.
