Teiksim atklāti: mums visiem patīk tīrība. Dažam – bieži, citam – vēl biežāk. Stāsta, ka sievietēm tīrība patīkot vēl vairāk. Stāsta, ka sievietes, ievedot kārtību, jūtas kā Radītājs. Psihoterapeiti apgalvo, ka daiļā dzimuma pārstāvju vidū viena no visvairāk izplatītajām "jumta fāzes nobīdes" tēmām ir tīrība. Pareizi vien ir un loģiski: kam tad vēl, ja ne daiļajam dzimumam, rūpēties, lai grīda būtu tīra un skaista. Taču tīrība, it īpaši ideāla tīrība, ir pārejoša parādība, zemapziņā gribas, lai tā saglabātos ilgāk, tāpēc pāris stundas pēc kārtības ieviešanas mēs ļoti sāpīgi reaģējam, ja kāds neapzinīgi grib to izjaukt, spriež radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs.
Latvija, kļuvusi par savu zemju saimnieci, sāka saimnieciski ievest kārtību. Agrāk māja bija pilna ar kaut kādam padomju atbirām – fabrikām un rūpnīcām. No tām vajadzēja ātri tikt vaļā. Jauno Eiropas draugu atzinīgo smaidu pavadījuma bija nolemts nest ārā visu vērtīgo. Akurātas mājiņas, celiņi un priedītes simbolizēja nevainīgu un bezbēdīgu pastāvēšanu. Tiesa, gadus desmit vēlāk kļuva skaidrs, ka priedītes un mājiņas jau ir laba lieta, tikai naudu nenes it nemaz. Tāpēc nācās sameklēt bagātu "tētuku" – Briseli un pieņemt konkubīnes lomu.
Lai kārtība būtu pavisam jauna, vajadzētu izmest ne tikai vecās mēbeles vien, vajadzētu izmest arī veco vīru. Protams, tas ir grūtāk, taču valsts uzrotīja piedurknes un ķērās pie tādas nacionālās problēmas – atbrīvoties no "sovokiem" un pārējās nelatviski runājošās masas. Ieviesa veselu aizliegumu sistēmu pret valstij nāvējošo impēriskās pagātnes valodu un sāka bīdīt masās valsts valodu. Vispirms – struktūrās, pēc tam - biznesā, tagad pienācis laiks izglītībai.
Ierakstīja konstitūcijā, ka Latvijas valsts ir valsts latviešiem. Un viņu valodai. Valodas vajadzībām pat iekārtoja speciālu iestādi – Valsts valodas centru. Ja kaut kas nav kārtībā, jāiet uz turieni. Vārdu sakot, paveica visu iespējamo, lai a) latvietis justos labi, b) nelatvietis justos slikti, c) nelatvietis gribētu kļūt par latvieti.
Te nu klājās ne visai gludi. Ar punktu "b" viss ir kārtībā, ar punktu "c" – slikti, taču pamazāk gāja uz priekšu, taču ar punktu "a" iet pavisam plāni. Un sliktākais ir tas, ka parādījies neparedzēts punkts "d" – latvieši, kuri sagribēja kļūt par nelatviešiem. Un katru gadu šie pilsoņi, pieminēdami mīļoto valsti ar labu vārdu valsts valodā, nez kāpēc pamet jauno kārtību un dod priekšroku vecajai, taču svešajai.
Tagad, kad tīrība sākusi priecēt acis, kad krievu skolas un bērnudārzi – mūžīgie drupaču un dubļu radītāji – gudri likti pareizā standarta rāmjos, pēkšņi nākusi nelaime no pavisam negaidītas puses. Latviski runājošo cilvēku tiesību centrā sāka parādīties sūdzības par kebabnīcām, kas savairojušās eiropeiskā multikulturālisma ietvaros. Tur… kaut kādi pavisam neslēpti nelatvieši, kuri ierunājas valsts valodā, taču tālāk to neprot. Un kā runā… "ludzsu pidod", bet tālāk – ja gribi turpināt, runā angliski. Žurnālisti cēla trauksmi, sāka veselu izmeklēšanu, teju vai līdz policijai aizgāja.
Nepatīkami, ja kārtība ir izjaukta. Žēl metas – tik tikko viss bija kārtībā, un – re! – staigā apautām kājām pa tīru grīdu. Arī līdz galam neiztīrītie krievi zobojas. No savējiem augšpusē nāk nelabi signāli. Sak, tīrība jau ir laba lieta, taču drīz vien mājā vairs dzīvot nebūs iespējams – neviena nebūs. Vajag vērt vaļā durvis, laiž iekšā ciemiņus. Patriotu sirdis smeldz. Ciemiņi tak vienmēr sanes netīrumus no pagalma, saceļ putekļus, rada nekārtību. Viss būs ar kājām gaisā. Tā tīrīts un berzts, ka tīrība daudziem kļuvusi par uzmācīgu ideju. Ko tagad iesākt? Pie psihoterapeita iet negribas.
