RĪGA, 30. marts — Sputnik, Vladislavs Fedotovs. "Lībiešu ķēniņš" Uldriķis Kāpbergs dzimis dzimis 1869. gada 25. martā, tātad šogad viņam apritējusi 150 gadu jubileja. Neparastais cilvēks nācis pasaulē Miķeļbākā, vietiņā aptuveni starp Ventspili un Kolku. Lībiešu ciems nosaukts par godu tāda paša nosaukuma bākai Baltijas jūras krastā.
Par to, kādas bija Kāpberga attiecības ar varasiestādēm, kad Latvija atradās Krievijas impērijas robežās, nekādu plašu ziņu nav, taču, šķiet, viņš nav jutis nekādus lielus ierobežojumus vai pretrunas ar varu. Viņš nodarbojās ar zvejniecību, zemkopību, nodibināja ģimeni, viņam piedzima trīs dēli. Taču viss sākās pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija ieguva neatkarību.
Vienā jaukā dienā Kāpbergs paziņoja, ka baznīcas mācība neatbilst Bībelei un pameta vietējo luterāņu draudzi. Viņš pārtulkoja Bībeli lībiešu valodā un 1922. gadā paziņoja: "Esmu lībietis, bet latvieši grib mani ar varu padarīt par latvieti."
1923. gadā lībieši, kuri pārsvarā dzīvoja Kurzemes ziemeļos, vērsās Latvijas Ministru kabinetā ar lūgumu izveidot savu nacionālo apgabalu. Valdība lūgumu noraidīja. Tad Kāpbergs pasludināja sevi par lībiešu ķēniņu Uldriķi I un nolēma neatzīt Latvijas valsts likumus.
Kā tas izpaudās? Uldriķis aizliedza dēliem dienēt Latvijas armijā, atteicās saņemt savu Latvijas pasi, nesniedza ziņas par ģimeni tautas skaitīšanas laikā un atteicās maksāt nodokļus. Galu galā lieta tika nodota tiesā, Kāpbergam tika piespriests sods. Turpmāk šī situācija vairākkārt atkārtojās. Tomēr Kāpbergs uzstāja uz sava un izraudzīto rīcību pamatoja ar to, ka viņam ir tiesības un brīvu gribas izpausmi, viņš ir lībietis, un Latvija viņam, kā lībietim, ir absolūti sveša valsts.
Varasiestādes vairākkārt atzina, ka Uldriķis ir nepieskaitāms un sūtīja ārstēties uz psihiatrisko slimnīcu. Pie tam paši lībieši ne īpaši atbalstīja Uldriķim raksturīgo radikālismu. Piemēram, Lībiešu savienība, uzskatīja, ka tamlīdzīga izturēšanās tikai kaitē viņu tautai.
Kāpberga pēdējā sadursme ar varasiestādēm notika 1931. gadā, īsi pirms Ziemassvētkiem. "Buntiķu" mājās, kur dzīvoja Kāpberga ģimene, ieradās policists Micbergs un pagasta vecākais Didriķis Pētersons. Viņi atveda Ventspils apgabala priekšnieka pavēli nogādāt dienesta vietā Uldriķa dēlu, karaklausībai pakļauto Andreju Kāpbergu. Policists sagrāba Andreju, taču viņa tēvs metās virsū kārtības sargam un iesita ar nūju pa galvu. No mājas iznāca Andreja brāļi – Pēteris un Fricis, kuri palīdzēja piekaut nelūgtos viesus. Kārtības sargs un ierēdnis bija spiesti bēgt, bet Uldriķis saprata, kas viņam draud, iejūdza zirgu un devās ar dēliem mežā.
Agri vai vēlu šim stāstam bija jābeidzas. Maija sākumā Uldriķis tika arestēts un nogādāts Ventspils cietumā. Viņam piesprieda trīs mēnešus ilgu administratīvo sodu, tomēr 63 gadus vecais Kāpbergs cietumā izturēja tikai mēnesi – ieslodzījumā pasliktinājās viņa veselība, un 1932. gada 1. jūnijā "Lībiešu ķēniņš" aizgāja viņsaulē pēc sirdslēkmes.
Uldriķa Kāpberga personība ir ļoti pretrunīga, viņa darbības tika uzskatītas par provokatīvām. Taču kā samierināties vadonim, ja "Lībiešu ķēniņa" tauta "aizvien biežāk izvēlas latviešu valodu, pakļaujas valstij un latviskojas".
Publiski pieejamā statistika: Krievijas impērijas laikā (1850. gads) lībiešu skaits bija 2180 cilvēki, Pirmā pasaules kara priekšvakarā – vairāk nekā trīs tūkstoši. 1929. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja vairs tikai 1425 lībieši, bet 2013. gada 2. jūnijā 103 gadu vecumā viņsaulē aizgāja Kristiņa Grizelda, pēdējā, kas bērnībā mācījās lībiešu valodu kā dzimto. Lībiešu asimilācijā tika pielikts punkts.
