RĪGA, 23. marts — Sputnik, Vladimirs Lindermans. Pirms dažām dienām Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs vērsās Ģenerālprokuratūrā ar jautājumu, vai nesenais lēmums par krimināllietas izbeigšanu pret Herbertu Cukuru saskaņā ar pantu "Genocīds" liecina par viņa faktisku reabilitāciju? Tagad ir saņemta atbilde: jā, tā ir. Lieta ir izbeigta uz reabilitējoša pamata.
Viņam ir piedots
Patiesībā vairāk vai mazāk juridiski zinošiem cilvēkiem tas bija skaidrs, tiklīdz prokurors Monvīds Zelčs sniedza informāciju medijiem. Viņš paziņoja, ka lieta pārtraukta nozieguma sastāva trūkuma dēļ.
Neiedziļinoties juridiskos smalkumos, var īsumā paskaidrot šo formulējumu. Prokuratūra var izbeigt krimināllietu uz reabilitējošiem vai nereabilitējošiem pamatiem. Nereabilitējošs pamats – tā ir situācija, kurā cilvēkam, teiksim tā, ir piedots. Iespējams, juristi nepiekritīs tādai vienkāršotai definīcijai, taču tā būs saprotamāk. Piemēram, amnestija vai noilgums. Šajā gadījumā cilvēkam nav tiesību uz kompensāciju.
Ja prokuratūra izbeidz lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ, tas ir reabilitējošs pamats. Herberts Cukurs ir reabilitēts "pa tīro". Likuma acīs viņš tagad ir nevainīgs kā jēriņš, un viņa pēcteči var pieprasīt kompensācijas par nodarīto kaitējumu, kas saistīts ar Cukura reputāciju. Var pat iesūdzēt tiesā Izraēlas valsti, jo "Mossad" aģenti nogalināja Cukuru 1965. gadā Urugvajā.
Var iestudēt mūziklus
Taču pats galvenais: likvidēti formālie un neformālie šķēršļi Cukura glorifikācijai Latvijā, viņa pārvēršanai par nacionālo varoni. Var iestudēt mūziklus un atvērt muzejus, iekļaut Cukura darbu aprakstus skolas mācību grāmatās, viņa mirstīgās atliekas – pārapbedīt Brāļu kapos.
Radikālajiem latviešu nacionālistiem tā ir īsta svētku diena. Arāja komandas virsnieka reabilitācija ir sava veida signāls latviešu jauniešiem: jebkādi līdzekļu ir labi, lai attīrītu valsti no "svešzemju elementiem". Visi noziegumi tiks norakstīti, ja tie pastrādāti "latviskas Latvijas" labā.
Un vēl. Tā kā kriminālprocess ir izbeigts uz reabilitējoša pamata, žurnālistiem tiks liegta piekļuve lietas materiāliem. Šis aspekts skaidri atrunāts Latvijas Kriminālprocesa likuma 375.1 pantā. Medijiem pieejams tikai Ģenerālprokuratūras galīgais lēmums. Pilnvērtīga žurnālistiskā izmeklēšana nav iespējama.
Līdzdalība un palīdzība
Tātad saskaramies ar absurdu. Reabilitēts ir nevis kaut kāds SS leģiona ierindas kareivis, kas divus gadus nosēdējis ierakumos, bet gan Arāja slepkavu komandas virsnieks. Šīs latviešu palīgpolicijas vienības dalība Latvijas ebreju slepkavībās ir noskaidrots juridisks fakts. Vairāk nekā trīs simti Arāja padoto bija notiesāti PSRS, viņam pašam 1979. gadā Rietumvācijas tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu, viņš mira cietumā.
Arāja komandā Cukurs pildīja svarīgus uzdevumus. Viņš bija atbildīgs par vienības transporta tehnisko stāvokli un loģistiku (geto gūstekņu etapēšana, nāves soda komandu nogādāšana soda vietā, sodīto apģērba un personisko mantu pārvadāšana), vadīja ieroču noliktavu, kā arī bija sakari – viņš koordinēja vienības darbības ar vācu kara administrāciju. Neviens vēsturnieks šos faktus neapstrīd.
Tātad Cukura līdzdalība noziegumos, ko paredz Krimināllikuma 71. pants "Genocīds" ir acīmredzama. Saglabājušās arī liecības par Cukura tiešu dalību nāves sodu izpildē. Piemēram, to starpā ir Īzaka Krama atmiņas par notikumiem 1941. gada 30. novembrī, kas glabājas Wiener Library Londonā.
"Atrados Ludzas ielā līdzās Rīgas geto, kad ieraudzīju, kā velk prom kādu ebreju. Herberts Cukurs komandēja karavīrus. Viņš bija tērpts kara lidotāja melnajā formastērpā. Man un citiem cilvēkiem viņš pavēlēja salikt ragavās nogalinātos ebrejus un nogādāt kapos. Man bija iespēja zināmu laiku pavērot Cukuru tuvumā. Viena ebrejiete sāka kliegt, kamēr viņš vilka viņu uz kravas mašīnu, - viņa vēlējās, lai viņas meita paliktu kopā ar viņu. Cukurs viņu nošāva ar savu pistoli. Es biju šīs nošaušanas liecinieks. Tāpat es redzēju, kā Cukurs pavērsa savu pistoli pret kādu bērnu, kurš raudāja, jo nevarēja pūlī atrast savu māti. Ar vienu šāvienu viņš nogalināja bērnu."
Sagaidīja, kamēr nomirs liecinieki
Kā noprotams no Zelča paziņojuma medijiem, prokuratūra uzskatīja, ka tamlīdzīgas liecības nav pārliecinošas. Sak, vajadzētu nopratināt lieciniekus, lai pārliecinātos, vai viņi stāsta patiesību. Bet kā lai nopratina, ja viņi visi jau ir viņpasaulē... Iespējams, ne velti izmeklēšana ritēja veselus trīspadsmit gadus. Gaidīja, kamēr nomirs pēdējie notikumu aculiecinieki.
Kad tika tiesāts Vasilijs Kononovs, liecību trūkums nekavēja to pašu prokuroru Zelču pieprasīt brīvības atņemšanu uz 12 gadiem padomju partizānam. Atgādināšu, ka Kononovs tika apsūdzēts par civilo iedzīvotāju slepkavību ciemā Mazie Bāti 1944. gadā ("civiliedzīvotāji" bija vāciešu dienestā un nodeva viņiem padomju izlūku grupu).
Galvenā lieciniece lietā bija 80 gadus vecā Marija Kuzņecova, kura it kā esot redzējusi, kā partizāni izrēķinājušies ar ciema iedzīvotājiem. Taču tolaik, 2000. gadā rusofobijas vilnis vēl nebija pārņēmis rietumu medijus, un ASV izdevuma Newsweek (lieta bija skaļa, pirmo reizi pasaulē par kara noziegumiem tiesāja antihitleriskās koalīcijas karavīru) korespondents intervēja liecinieci. Un Kuzņecova atklāja korespondentam, ka izmeklēšanā viņas liecības izkropļotas: "Tas nav tas, ko es viņiem teicu."
Tātad, kad vajadzēja notiesāt padomju veterānu (un Padomju Savienību viņa personā), lietā tika liktas gan miglainas liecības, gan apšaubāmi dokumenti, viss noderēja. Bet ar nacistu Cukuru tā nevar. Nav dzīvu liecinieku. Nu, paldies Dievam. Ja nav, tad nav, slēgsim lietu.
Kā jau teicu, likums neļauj veikt Ģenerālprokuratūras skandalozā lēmuma kvalitatīvu žurnālistisku uzmeklēšanu, jo žurnālistiem liegta piekļuve lietas materiāliem. Taču Kriminālprocesa 375. pants ļauj iepazīties ar lietas materiāliem personām, kas veic zinātnisku darbu.
Varbūt atradīsies tāds zinātnieks? Pats par sevi saprotams, no vēsturnieku vidus, taču varbūt arī pie tā varētu ķerties kāds jurists, kurš pēta, piemēram, starptautisko tiesisko praksi pēc panta "genocīds".
