Džons Travolta no jauna apciemojis Maskavu un ekskluzīvā intervijā portāla RIA Novosti korespondentei Anastasijai Meļņikovai pastāstīja, kāpēc iemīlējis Krieviju, vai ir viegli būt zvaigznei, kam viņš patiesībā uzticas un ko sagaida no dzīves. Bonusā – romantisks reps aktiera izpildījumā.
Džona Travoltas Maskava
— Biju Maskavā pirms pieciem gadiem, vēl mazliet agrāk savā tūrē no Eiropas uz Austrāliju viesojos pie jums trīs dienas, bet pirms tam biju Sanktpēterburgā.
— Kā jums šķiet, vai Maskavā šajos gados kaut kas ir mainījies?
— Tā ir ļoti mainījusies salīdzinājumā ar manu pirmo vizīti, kad biju šeit pirms 15 gadiem. Tolaik man šķita, ka Maskava ir komercializējusies, vai, - salīdzinājumā, piemēram, ar Sanktpēterburgu. Bet starp to, kā bija pirms pieciem gadiem, un to, kā šeit ir pašlaik, manuprāt, starpība vairs nav tik liela.
— Kāpēc jūs pieņēmāt ielūgumu kļūt par prēmijas BraVo Classic Award īpašo viesi?
— Pāris reizes viņi aicināja mani arī agrāk, taču man nekas neiznāca aizpildītā grafika dēļ. Taču es patiešām grasījos atbraukt. Bet šogad viss izdevās. Es atceros savus braucienus uz Krieviju, man šeit patīk. Tagad sagribējās atgriezties, turklāt kopā ar ģimeni.
Tāpēc šoreiz paņēmu līdzi bērnus un man līdzi atbraukušas arī divas māsas.
Посмотреть эту публикацию в Instagram
Vai runājāt ar Ričardu Gīru?
— Kad jums neiznāca, jūsu vietā pirms diviem gadiem prēmiju BraVo Award apmeklēja Ričards Gīrs. Kā tas notiek: ja jūs atsakāties, noteikti sauc viņu ("Travolta atteicās? — Tad zvanīsim Gīram!").
— Jā, jā, protams, kā parasti, tā mums ar viņu vienmēr iznāk. Interesanti, cik reizes viņam jau ir uzdots tāds jautājums?
— Droši vien pārāk bieži. Es jums to pat nejautāšu.
— Vai Ričardu Gīru esat intervējusi?
— Jā, tas bija pirms 20 gadiem, viņš bija pirmais ārzemju aktieris, ko es intervēju. Taču tādu jautājumu es viņam neuzdevu.
— Labi, mums ar viņu, šķiet, ir sešas filmas, kurās viņš tēloja, bet es atteicos. Varu tās pat uzkskaitīt — tās ir "Ražas dienas" (Days of Heaven, 1978), "Amerikāņu žigolo" (American Gigolo, 1980), "Oficieris un džentlmenis" (An Officer and a Gentleman, 1982).
"Jaukā sieviete" (Pretty Woman, 1990) it kā bija rakstīta tieši man, taču mani menedžeri negribēja, lai es tajā filmētos. Vēl bija mūzikls "Čikāga" (Chicago, 2002) un vēl kaut kas, tagad izkritis no prāta.
Ir vēl pāris līdzīgi stāsti ar filmām, kurās manā vietā filmējās jau Toms Henks — "Šļaksts" (Splash, 1984) un "Glābjot ierindnieku Raienu" (Saving Private Ryan, 1998).
Savukārt, piemēram, filmā "Pamatkrāsas" (Primary Colors, 1998) filmējos es, nevis Toms. Nu jā, tā jau reizēm mums, aktieriem, gadās.
Krieviem ir ar ko lepoties
— Šķietami vienkāršs jautājums: kāda ir jūsu attieksme pret krievu kultūru?
— Nu, tas ir pārsteigums un sajūsma! Labākie gleznotāji, mākslinieki, rakstnieki, labākā mūzika, balets, viss, ko vēlaties! Tas viss ir Krievijā! To nav iespējams noliegt. Ja kāds to noliedz vai ignorē, tas ir muļķīgi. Viss skaistākais pie jums ir visa pamatā, jums Krievijā ir ar ko palepoties.
— Kas jums ir tuvs? Ko jūs īpaši izceltu?
— Mīlu Čehovu, Dostojevski, no māksliniekiem mani sajūsmina Kandinskis, Malēvičs. Un, protams, tuvākais man ir viss, kas saistīts ar deju, ar baletu – Balančins, Nurijevs, Barišņikovs.
— Taču mūsu pazīstamākie dejotāji – visi, ko jūs pieminējāt, reiz diemžēl pameta Krieviju vai Padomju Savienību…
— Nu beidziet! Viņi taču tik un tā ir no Krievijas, viņi šeit dzimuši, mācījušies, ieguvuši izglītību, strādājuši.
Man bija horeogrāfs, kurš zināja visu par Krievijas baleta skolu. Pateicoties viņam, arī es to visu zinu.
Mana māte, aktrise, izmantoja krievu teātra skolas metodes…
— Staņislavski?
— Jā. Jums ir tik daudz lielisku teatrālu paņēmienu, ko var apgūt, un es to esmu apguvis.
Gaidīt un izvēlēties
— Slavu visā pasaulē jums atnesa mūzikli. Vai negribat atkārtot šo pieredzi?
— Gribētos ļoti. Es ilgojos pēc tāda darba. Ļoti patīk dejot un dziedāt. Taču tas nav vispopulārākais kinožanrs, jābūt pacietīgam, jāgaida un jāizvēlas. Es gaidu, kad parādīsies kāds līdzīgs Tarantino , un man atkal paveiksies.
Ja jums Krievijā radīsies noderīgas idejas šajā jomā, dodiet tikai ziņu!
— Vai jūs skatāties televizoru?
— Jā, protams.
— Vai ir arī iemīļotie šovi un seriāli?
— O, man patīk "Pārsteidzošā misis Meizela" (Marvelous Mrs. Maisel) un "Neprāši" (Mad Men) — tos es skatos.
Draugi, elki un manipulācijas
— Kura no jūsu filmām ir mainījusi jūsu dzīvi?
— Galvenā bija "Sestdienas vakara drudzis" (Saturday Night Fever, 1977), tas ir pamats, manās acīs – fundamentals darbs. Pēc tam, protams, "Lubene" (Pulp Fiction, 1994).
Jā, es zinu, ka šo filmu fragmenti ir "iegājuši tautā". Tas ir vareni, spilgti un jocīgi.
Nu labi, paskatieties: jūs, piemēram, esat radījusi tādu filmu, kā "Sestdienas vakara drudzis" vai "Lubene". Un pēc 30-40 gadiem cilvēki tās atceras un runā par tām. Tā taču ir fantastika! Kad tas viss ir izgājis ārpus laika, tas ir, uz mūžiem. Tas man patīk.
— Ar ko draudzējaties, kas jums palīdzēja grūtos laikos? Vai draugi kādreiz ir sagādājuši vilšanos?
— Interesants jautājums. Šķiet, tie, kam es patiešām esmu godīgi pieķēries, ir bijuši ar mani kopā gan labos, gan grūtos laikos. Esmu tāds cilvēks, man nepatīk stāstīt draugiem par savām problēmām. Ja es kādam maksāju (advokātam, aģentam, asistentam), jā, es lūdzu viņus palīdzēt atrisināt kaut kādus sarežģītus jautājumus, bet draugus cenšos netraucēt. Kādam fanam, ja man vajadzīgs viņa viedoklis, protams, jautāju. Taču, ja man patiešām ir nopietnas problēmas, es viņus neapgrūtināšu.
Vistuvākā man ir ģimene un daži draugi. Tās nav slavenības, nav zvaigznes, jūs viņus droši vien nepazīstat. Bet starp pazīstamiem cilvēkiem... man ir ļoti labas attiecības ar Barbaru Streizandi, Tomu Henksu, Stīvenu Spīlbergu, Pitbulu. Viņus es varu nosaukt par draugiem.
— Vai ir viegli būt zvaigznei, kulta personāžam dažādām paaudzēm, kura replikas, dejas un pat žesti izplatās kā memi?
— Ziniet… Nu, kurš var uzminēt, kā kļūt par zvaigzni, par elku? Tā vienkārši gadās... un viss. Tas mans kanoniskais melnais kostīms, deja "Lubenē" – tā taču ir zvaigznes ilūzija! Jums taču patīk to noskatīties, atcerēties. Man arī patīk!
Atklāti sakot, mani tas nenogurdina. Ir patīkami, ka mani atceras saistībā ar kādu tēlu. Tas liek man domāt, ka esmu radījis kaut ko īpašu, atmiņā paliekošu, kaut ko svarīgu cilvēkiem.
— Un tomēr tā ir atbildība, kad esi elks miljoniem cilvēku acīs. Vienmēr nākas kontrolēt, ko tu saki, ko dari, kā ietekmē cilvēkus.
— Jā, tā ir. Taču man rūpīgi jāizvēlas vārdi un darbības arī savu bērnu, sievas, ģimenes dēļ – tas ir pats svarīgākais.
Vienlaikus, ja jūs, piemēram, teiksiet: man nepatīk lidot (kā viņš uzminēja? Es patiešām baidos lidot – aerofobija – Aut. piez.), es neuzstāšu un pat lieku reizi par to neieminēšos (toties Džons Travolta ir profesionāls pilots, lidošana ir viņa galvenais hobijs, viņam pieder vairākas lidmašīnas – Aut.piez.). Es nepiespiedīšu jūs, nespaidīšu jūsu jūtīgās pogas, nemeklēšu vājo vietu.
Vienalga, vai tu esi slavens, vai ne, patiesi laimīgas dzīves noteikums – necensties ne ar vienu manipulēt.
Man vajadzīga mīlestība (I need love)
— Pirms gada plaši izplatījās video, kurā jūs dejojat repera 50 Cent dziesmas pavadījumā Kannu kinofestivālā...
— Jā, patiešām, bija tāds trakums.
— Vai negribat iemēģināt sevi repā – tas taču ir visā pasaulē aktuāls žanrs ne vien mūzikā, bet arī sociālajā dzīvē?
— Repa pavadījumā man tomēr labāk patīk dejot nekā deklamēt. Es draudzējos ar reperiem Pitbull un 50 Cent. Viņu mūzika man ļoti patīk, es to izbaudu.
Tā ir jauna poēzija vairākām paaudzēm, reps taču attīstās vairāk nekā 30 gadus. Šajā laikā tas kļuvis par nopietnu pasaules kultūras elementu, tas ir uz ilgiem laikiem, tā ir dzeja, kurā cilvēki izpaužas.
Ja vēlaties, varu jums nodeklamēt:
When I'm alone in my room
Sometimes I stare at the wall
And in the back of my mind
I hear my conscience call
Telling me I need a girl who's as sweet as a dove
For the first time in my life I see I need love.
