RĪGA, 17. marts — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis, Aleksejs Stetjuha. Rīgas dome kārtējo reizi pieļāvusi Waffen SS leģionāru un dažādu atklāti neonacistisku organizāciju gājienu pašā Latvijas galvaspilsētas sirdī, neskatoties uz Eiropas lēmumu – nacisma izpausmes ir nosodāmas.
Vēl vairāk - galvaspilsētas vadība darīja visu iespējamo, lai nenotiktu Latvijas antinacistiskās komitejas pikets. Dienu pirms pasākuma gājiena pretinieki atsauca piketa pieteikumu un neaicināja domubiedrus paust pilsonisko pozīciju privātā kārtībā. Viņu "neaicinājumu" sadzirdēja. Leģionāru marša pretinieki ieradās pasākumā pa vienam un sapulcējās Brīvības laukumā.
Šogad Waffen SS veterānu maršs sapulcēja ļoti maz dalībnieku – ne vairāk kā aptuveni tūkstoti cilvēku. Varbūt pie tā bija vainīgs laiks – mitrs, vējains, lietains, varbūt pie vainas bija kas cits, taču sestdien, 16. martā pa Vecrīgas ielām soļoja pavisam pieticīgs leģionāru un viņu sekotāju pulks.
Visa Vecrīga vienās svastikās
Agri no rīta netālu no Brēmenes muzikantu pieminekļa pie Pētera baznīcas sāka pulcēties dažādi nacionālistiski noskaņoti "patrioti". Atnāca brašuļi no ultraradikālā "Gustava Celmiņa centra", kura līderis Igors Šiškins "svētkos" bija rotājies ar dažāda izmēra svastikām – no melnās beretes līdz pat biksēm.
Viņš labprāt sarunājās krieviski, arī ar žurnālistiem no Krievijas, klāstīja, ka viņi, nabadziņi, nepavisam nav brīvi "zem Putina un citu komunistu zābaka". Vārdu sakot, nekādu pārsteigumu.
Līdzās bija aizsargu un "Latvijas nacionālās frontes" pārstāvji, kuru līderis Aivars Garda jau gandrīz trešo daļu gadsimta nāk klajā ar standarta lozungiem par "republikas deokupāciju no krievu boļševikiem". Savulaik viņš pat organizēja sacerējumu konkursu skolēnu vidū par tēmu, kā labāk "attīrīt valsti no cittautiešiem".
16. martā viņš, protams, nekad nav vientuļš – līdzās ir papilnam domubiedru, piemēram, neonacisti no Igaunijas un Lietuvas. Tagad viņiem pievienojušies arī ukraiņi, kuri visiem spītīgi skaidroja (tikai ukraiņu un angļu valodās), ka viņi neesot "nekādi krievi". Vārdu sakot, kompānija bija jautra.
"Viņi cīnījās Ādolfa Hitlera pusē"
Pl. 11 pēc dievkalpojuma sv. Jāņa baznīcā, kur Waffen SS leģionāriem līdzās bija arī deputāti no Nacionālās apvienības, sākās gājiens. Priekšā ar klusām Otrā pasaules kara leģionāru dziesmām gāja vairāki cilvēki ar lielu Latvijas karogu. Citi turēja plakātus "Nē komunismam. Nē nacismam. Jā – Latvijai".
Tā šeit cenšas kropļot vēsturi: sak, leģionāri neesot nekādi "sliktie nacisti", viņi esot savas republikas patrioti, kuri cīnījušies par tās brīvību. Un nevajag precizēt, ar kādiem karogiem viņi it kā cīnījās "par Latvijas brīvību", vai, pareizāk sakot, par Ostlandi...
To, kā pusē karoja leģionāri, visiem jau sen paskaidrojuši Latvijas Antinacistiskās komitejas aktīvisti. Kad leģionāri, Saeimas deputāti un visvisādu patriotisku un neonacistisku organizāciju pārstāvji piegāja pie Brīvības pieminekļa, LAK pārstāvji viņus gaidīja ar plakātiem "Kauns!", "Viņi cīnījās Hitlera pusē".
Vairāki turēja rokās lelles ar asiņu krāsas traipiem, no skaļruņiem skanēja klusas bērnu raudas. Daudzi "zaudētāju marša" dalībnieki tam nepievērsa, vai vismaz centās nepievērst uzmanību. Citi pūlējās rupji atbildēt antinacistiem.
Atklāta rusofobija
Antinacistu vidū bija Latvijas Krievu savienības pārstāvji. Partijas līdere Tatjana Ždanoka komentēja notiekošo Sputnik Latvija korespondentiem.
"Tagad ir acīmredzams, ka polarizācija sabiedrībā ir aizvien spēcīgāka. Daudzi vēlas revanšu par sakāvi Otrajā pasaules karā. Īpaši skumdina tas, ka agrāk dažādi "patrioti" apgalvoja, ka esot "karojuši ar komunistiem", bet tagad atklāti skan rusofobas runas. Pie tam Eiropa no vienas puses nosoda neonacisma izpausmes, bet uz notiekošo Baltijā vienkārši piever acis, it kā tajā pašā Latvijā 16. martā nekas nenotiktu. Vietējie neonacisti redz, kā izturas Eiropa un turpina tādus kaunpilnus gājienus. Bažas rada arī tas, ka Rīgas dome apgalvo, ka galvenais pasākums 16. martā ir leģionāru gājiens, un antifašisti nevar atrasties līdzās. Kauns Rīgas domei!" – uzsvēra Tatjana Ždanoka.
Policisti neļāva antinacistiem tuvoties Brīvības piemineklim, viņiem bija aizliegts iziet laukumā aiz nožogojuma.
Nekādu īpašu incidentu pasākuma laikā nebija, viss notika mierīgi, izņemot varbūt tikai situāciju ar vienu no marša pretiniecēm, kura bija ieradusies no Vācijas. Viņa gribēja pacelt Vācijas karogu, taču pie viņas tūlīt pienāca un paziņoja, ka tā nevar – pacelt, ko vien gribas. Palūdza dokumentus. Kad sieviete uzrādīja pasi, to nofotografēja kāds civilā ģērbies cilvēks.
Antifašisti palika vienā nožogojuma pusē, maršs – otrā. Aplokā. Nekādu konfliktu nebija. Daži verbāli strīdi par vēsturisku faktu traktējumu apklusa.
Pēc pusdienām Waffen SS veterānus iesēdināja autobusā un kopā ar jaunajiem neonacistiem un dažiem deputātiem aizveda uz Lesteni, kur memoriālā ansambļa centrā uzstādīts viņu sirdij tik mīļais piemineklis ar nepārprotami saskatāmiem burtiem SS. Tur 16. martam veltītās svinības noslēdzās.
